:
un tad nu es tā padomāju.
ja tāda vai citāda tekstuāla darba temats ir, nu lielumliela sāpe - kas tāds, ko gribas parādīt ne kā apsēdos un noskumu/aizdomājos, bet tāds, ko gribas izvērst patiešām lielu, līdz katastrofas apmēriem. tad kāds autora piegājiens patērētājam liekas iespaidīgāks - iegrimšana detaļās, parādot lielo, slikto lietu kā katra un ikviena, vai vismaz viena, personisku traģēdiju, vai arī visu baiļu outsourcings, iemiesojot tās godzillā, jātniekā bez galvas vai, nu... briesmonī. piemērs būtu, teiksim, ticības zaudēšana - un ne tieši viena cilvēka vilšanās tur vai citur, bet globālāk, drīzāk kā tiešām atskārsme, ka dieva nav, piemēram. to varētu attēlot, piemēram, gan kā katras ģimenes atsevišķi skumju pasēdēšanu pie televizora, domājot par to, vai bībeli sadedzināt vai tomēr pažēlot, gan arī tādā eskalētā stargate stilā, kur ierastos šoreiz īstais dievs, kas izrādītos draņķa citplanētietis, kas to tik grib, kā iedēstīt mūsos savas čūskas.
nu vai kaut kā tā.
pirmā atbilde droši vien būtu, ka pirmais variants - tomēr nopietnāk izklausās un tā. bet nemaz tik vienkārši tas nav, manuprāt. piemēra pēc: ko mēs uzskatām par veiksmīgāku un interesantāku - abu Velsu (uz papīra un pa radio - pēdējo gan neesmu dzirdējis, diemžēl) "OMZG, briesmoņi nāk!" piegājienu "Pasauļu kariem", vai Spīlberga versiju ar Tomu Krūzu un viņa tik dārgo un sargājamo meitiņu un tēva-dēla attiecībām un ko tik vēl ne? un galu galā, kādēļ mocīties ar kārtējo a la "nacisti apēda manu dzīvesprieku" stila raudamgabalu, ja var nodot uguņus ar kādu lavkraftiski iespaidīgu, mazu pilsētiņu terorizējošu, nu... objektu (atvainojos, ja šim teikumam nebija jēgas)? turklāt, ja ģimenes vai ģimeņu vai vienkārši konkrētu cilvēku traģēdija prasās pēc dažas labas alegorijas savā izklāstā, tad briesmonis var būt alegorisks pats par sevi, norādot uz ko vēl augstāku (tie paši Pasauļu kari). līdz ar ko baiso notikumu nolaišana līdz personīgas traģēdijas līmenim noved pie tādas virspusējas nogrābstīšanās, kamēr banālie briesmoņi pie zināma autora prasmju līmeņa var ļaut papētīt lietu būtību, kā smej.
droši vien varētu gaidīt, ka runa ir tikai par uzsvariem, un autors jebkurā gadījumā apvienos abus piegājienus. te man atkal prātā nāk viens no Kinga miniseriāliem, kurā zvejnieku pilsētiņā ieradās pats LEĢIONS (no Strēlnieka rādās, ka Stīvens to ielicis bezmaz pašā savas kosmoloģijas centrā), visus, pielikdams ne mazumu pūļu, sabiedēja, un galu galā tik vien kā savāca vienu sīko un notinās. un viss. bet nu konkrētā ģimene izjuka protams, bet nu tomēr, tik strauja mēroga samazināšana nenāca stāstam par labu, manuprāt.
vai arī tipiskās amīšu katastrofu filmas - vai Armagedons būtu ko zaudējis bez Vilisa/Afleka sāncensības? es teiktu, ka nē.
pievienoju Gigera bildi, kurā redzama gan dāmas personīgā traģēdija, kas saistīta ar briesmoņa ragu, gan arī globāli iemiesotās bailes - pats briesmonis.
ja tāda vai citāda tekstuāla darba temats ir, nu lielumliela sāpe - kas tāds, ko gribas parādīt ne kā apsēdos un noskumu/aizdomājos, bet tāds, ko gribas izvērst patiešām lielu, līdz katastrofas apmēriem. tad kāds autora piegājiens patērētājam liekas iespaidīgāks - iegrimšana detaļās, parādot lielo, slikto lietu kā katra un ikviena, vai vismaz viena, personisku traģēdiju, vai arī visu baiļu outsourcings, iemiesojot tās godzillā, jātniekā bez galvas vai, nu... briesmonī. piemērs būtu, teiksim, ticības zaudēšana - un ne tieši viena cilvēka vilšanās tur vai citur, bet globālāk, drīzāk kā tiešām atskārsme, ka dieva nav, piemēram. to varētu attēlot, piemēram, gan kā katras ģimenes atsevišķi skumju pasēdēšanu pie televizora, domājot par to, vai bībeli sadedzināt vai tomēr pažēlot, gan arī tādā eskalētā stargate stilā, kur ierastos šoreiz īstais dievs, kas izrādītos draņķa citplanētietis, kas to tik grib, kā iedēstīt mūsos savas čūskas.
nu vai kaut kā tā.
pirmā atbilde droši vien būtu, ka pirmais variants - tomēr nopietnāk izklausās un tā. bet nemaz tik vienkārši tas nav, manuprāt. piemēra pēc: ko mēs uzskatām par veiksmīgāku un interesantāku - abu Velsu (uz papīra un pa radio - pēdējo gan neesmu dzirdējis, diemžēl) "OMZG, briesmoņi nāk!" piegājienu "Pasauļu kariem", vai Spīlberga versiju ar Tomu Krūzu un viņa tik dārgo un sargājamo meitiņu un tēva-dēla attiecībām un ko tik vēl ne? un galu galā, kādēļ mocīties ar kārtējo a la "nacisti apēda manu dzīvesprieku" stila raudamgabalu, ja var nodot uguņus ar kādu lavkraftiski iespaidīgu, mazu pilsētiņu terorizējošu, nu... objektu (atvainojos, ja šim teikumam nebija jēgas)? turklāt, ja ģimenes vai ģimeņu vai vienkārši konkrētu cilvēku traģēdija prasās pēc dažas labas alegorijas savā izklāstā, tad briesmonis var būt alegorisks pats par sevi, norādot uz ko vēl augstāku (tie paši Pasauļu kari). līdz ar ko baiso notikumu nolaišana līdz personīgas traģēdijas līmenim noved pie tādas virspusējas nogrābstīšanās, kamēr banālie briesmoņi pie zināma autora prasmju līmeņa var ļaut papētīt lietu būtību, kā smej.
droši vien varētu gaidīt, ka runa ir tikai par uzsvariem, un autors jebkurā gadījumā apvienos abus piegājienus. te man atkal prātā nāk viens no Kinga miniseriāliem, kurā zvejnieku pilsētiņā ieradās pats LEĢIONS (no Strēlnieka rādās, ka Stīvens to ielicis bezmaz pašā savas kosmoloģijas centrā), visus, pielikdams ne mazumu pūļu, sabiedēja, un galu galā tik vien kā savāca vienu sīko un notinās. un viss. bet nu konkrētā ģimene izjuka protams, bet nu tomēr, tik strauja mēroga samazināšana nenāca stāstam par labu, manuprāt.
vai arī tipiskās amīšu katastrofu filmas - vai Armagedons būtu ko zaudējis bez Vilisa/Afleka sāncensības? es teiktu, ka nē.
pievienoju Gigera bildi, kurā redzama gan dāmas personīgā traģēdija, kas saistīta ar briesmoņa ragu, gan arī globāli iemiesotās bailes - pats briesmonis.
