pirms zināma laika tiga tīri aiz pieklājības teica sekojošo: "ha ha hā!", kam uz karstām pēdām piemetināja "nu tad ceru kādreiz sagaidīt Salaspils ēdnīcas aprakstu Tavā cibā". man jau nav grūti, pat ja ceļā stāv vērā ņemams šķērslis, proti, kādas, atvainojos, ēdnīcas, mums nav nekādas ēdnīcas. pāris kabinetos ir mikroviļņu krāsnis, visādi citādi tuvākais tādai dzīvai ēdiena gatavošanai ir bijusi šī atjautīgā konstrukcija, ko uz ātru, bet apdomīgu roku sagatavojām gaļas cepšanai pa logu (nevar redzēt, bet principā tur augšā ir grils):



metaforisko ziedu laikos ēdināšanas iestādes šajā institūtu klasterī bijušas vairākas. ēdnīca reaktorā (ceļš uz turieni gan ir biš' anāls, jo visādi smagie brauc garām un tā. es droši vien baigi bieži nebūtu gājis), kafejnīca fizikas institūtā (divreiz gadā tā atdzimst - uz 18. novembri un pirms ziemassvētkiem) un ēdnīca ķīmijas institūtā. lūk, ķīmijas institūts. makans luksuss ir bijis tas institūts, krieni smalkāks par citām padomjos būvētām zinātniskajām celtnēm, kur gadījies būt. piemēram, tur ir Māksla:



un tā labi sadzīvo gan ar zinātnes reprezentatīvo



gan praktisko pusi (attēls uzņemts gaitenī, nekādas durvis neatverot. ārkārtas, kā smejies, gadījumiem)



ir plašas telpas, platas kāpnes (nevis kā kaut kādā cfi) un ķīmiķu galvas uz pjedestāliem:



labo laiku pāriešana jūtami bāž sevi acīs. piemēram, šeit ir tā, ka grīda ir tik ļoti izmirkusi, ka sajūta, kā staigajot gandrīz pa vati, kājas vienkārši grimst iekšā:



cits labs momentiņš, kas rāda naudas trūkuma pakāpenis(haha, penis)ku iestāšanos:



nu tā. te nu jājautā - vai esat nobrieduši? uzmanību, es pievēršos tam, kas ticis prasīts. tātad, ēdnīcas bilde: