Vasa
Ziniet, kas notiek Cēsīs? Sižeta pagriezieni. Ziniet, kas man besī? Seriāli, kuros ir varoņi un notikumi. Notikumi ar varoņiem, viens pēc otra, krājas un nokarājas, pat jau Getsbijā nevienu vairs nevelk un nekomandē karalis stāsts. Cilvēki rīvējas kopā, maļas starp akmeņiem, nokrīt pa teikumam, pa momentam, reizēm drēbēm vai noslēpumam. Nokrīt, tiek samalti, samalti žļurgā un aprok cilvēkus, saķepina tos kopā. Bet es esmu vecs, man vajag matemātikas tīrību, man vajag siltu ādu un tīrus, baltus skeletus zem tās, man vajag atrisinājumu un beigas. Man vajag tumsu un gaismu tajā, bet ēnu teātris izrādās dzīves receklis, kurā vai nu atslēdzies un skaties teātri sev galvā, vai sasparojies un pilnām mutēm ierij to draņķību, cenšoties izkašņāt sev smuku skeletiņu, glīšu pastāstiņu uz to vienu brīdi, pirms tas nogrimst atpakaļ, jo gaisma jau tagad ir pievemta un tumsa ir pievemta. Sabiedrība ir maize, kurā ieceptas peles. Inbread, lol, inbred zviedru karaļi, visi ir tik cieši saķepuši kopā, ka redzi dzimstam tikai retardus un grimstam lepnus kuģus – neērta vieta, kā kaut kāds viens kaut kad teica.