1995.gada sākumā vēl nesapratu, ka esmu radījis visu šo pasauli.
daudzlasītās Joņeva "Jelgava 94" sakarā ir teikts jau diezgan daudz, tai skaitā, manuprāt, nepieklājīgi daudz tieši deviņdesmito mūzikas scēnas sakarā (teiksim, Daugavieša izcilais teksts satori. ja tā ir recenzija, tad, man liekas, es arī esmu recenzija). jo nu labi, ir lieliski, ka tā tikusi piefiksēta, atmiņas, kultūrvēsture, jē, bet tas kaut kā novērš uzmanību no tā, cik tiešām izcila ir pati grāmata. kruti uzrakstīta, tas laikam būtu īstais.

lietas, kas varbūt nav mega iespaidīgas - "lielais" sižets, teiksim - arī, manuprāt, var norakstīt uz to "coming of age" žanru. bet principā visos mērogos (kur mazais mērogs ir valoda, lielāks mērogs ir kkādu situāciju risinājumi un tā) izpildījums ir tiešām, tiešām lielisks. tā, ka valoda ir ne tikai veikla pati par sevi, bet arī īsti vietā un precīzi sadarbojas ar notikumu bīdīšanu. tieši ap tiem, atkal, atvainojos, mērogiem un to mijiedarbību ("mērogu mijiedarbība", lol. fiziķis, kas mēģina kaut ko pateikt par literatūru, ir kkāds pizģec, ne?) - valoda-situācija, situācija-notikums - man liekas, kopš Anšlava Eglīša neviens Latvijā tik kruti nav rakstījis.

vispār, nav tā, ka es Latvijas literatūru baigi pazītu, bet. Latvijā rakstītas grāmatas, kas man liktos tiešām labas - nevis "priekš LV jau nav slikti, un vietu nosaukumi arī pazīstami, nekāda vaina" - esmu lasījis, nu cik, kādas četras varbūt. kopā ar labajām nelasītajām šaubos, ka sanāks vairāk par desmit. un šitā, man liekas, no tām desmit arī būtu kaut kur pašā, pašā augšā.