šobrīd es sēžu bibliotēkā. aiz manis sēž kaut kāds kretīns. es nezinu par ko, bet pāris pēdējās minūtes viņš smējās tā, it kā būtu debīls. tagad viņš ēd. pēc skaņas spriežot, zupu. pēc skaņas spriežot, no metāla spaiņa.

pēc skaņas spriežot, viņs, ar karoti maksimāli izrīvēdamies gar spaiņa malām, sakasa zupu, ielej to sev rīklē, tad vairākas reizes to atrīsta atpakaļ mutē un no jauna norij, un tad ar skaļu "žļembļj-žļembļj", kas man laikam sēdēs ausīs vēl kādu nedēļu, izkožļā grūtāk sagremojamās lietas. un tad no jauna, nākamo karoti. turklāt visu laiku skaļi elpodams caur degunu.

bet bibliotēkā ēst nedrīkst!