no amīšu sci-fi lielā 3 Hainlainu laikam tā arī neesmu lasījis (ja nu kādā stāstu krājumā trāpījies). no pārējiem diviem - Azimovs liekas ievērojami krutāks par Klārku. kaut arī viņš rakstījis diezgan šausmīgā valodā, tomēr ideju un vēriena līmenī Aizeka darbi liekas... nu, tas droši vien ir man tuvākais sci-fi rakstnieks strap lasītajiem. viens no krutākajiem momentiem liekas tas, kā viņa izpildījumā izskatās hard sci-fi: nevis bezjēdzīga iedziļināšanās rakstīšanas brīdī aktuālās tehnoloģijās, bet nedaudz abstraktāks, tomēr tālredzīgāks, varētu pat teikt - fundamentālāks skatījums. lielā mērā tieši tādēļ viņa darbi ir novecojuši ļoti labi - pretstatā pulkam space age entuziastu, kuru "pēc 20 gadiem visi no rītiem sakāps raķetēs un brauks strādāt uz mēnesi" romāni mūsdienās labākajā gadījumā saglabājuši kiča vērtību.

nu ja, bet patiesībā gribēju rakstīt par Lemu - vakar pabeidzu "Neuzvaramo". "Solaris" arī ir kruts, bet tieši "Neuzvaramajam", imo, piemīt dažas no tām pašām kvalitātēm, kas Azimovam. padomā tik - viņš '64 gadā raksta faktiski par nanotehnoloģijām (kaut arī vārdā tās nenosaucot - ko, un ja nu viņš par tām pat dzirdējis nebija, ne?), pašorganizāciju un swarm intelligence! ok, tas ir 5 gadus pēc "There's plenty of room at the bottom" lekcijas, tomēr arī divdesmit divus pirms "Engines of creation" ar visu gray goo. impressive shit, ne? turklāt joprojām likas tik svaiga, ka tikpat labi varētu būt sarakstīta pēdējās desmitgades laikā.