Ēdu brokastis, mēru asinsspiedienu un klausos par to, ka šogad nebūs āboli.

Sajūta, kā laiks ietu lēnāk, jo esi palicis no pārguruma tāds lēnīgs.
Sabēdājos par sen izdzēstu Twitter kontu, zinu, ka man bija gudras domas tos daudzus gadus atpakaļ.
Tagad arī ir gudras domas, tikai kaut kur bija pazudušas prāta tūlkojumā.

Tā lēni un pēc iegribām dzivoju nost šo dzīvi.
Tā lēni un liegani laižos dejā ar nezināmo.
Tā lēni un mierīgi atmostos.
Tā skaisti esmu šeit.

Es būtu nepareiz otrās klases skolnieks pēc mūsdienu standartiem, lai gan es nezinu kādi ir mūsdienu standarti otrās klases skolniekam.
(tātad 2.klases mājas darbs manā izpildījumā. Uzd.: stāstiņš kur katra teikuma pirmais burts ir no vārda snovbords.)

    Snovbords.
Saulainā svētdienā sniegs sniga Salacgrīvā,
Nauris uz snovborda veda puķes lielā mīlā.
Ofēlija slēpoja kalna otrā pusē.
Vizuļoja sniegs un egles tikai klusē.
Brauc Nauris ātri vien lejā,
Ogulāja pusē koki metas dejā.
Redz Nauris tik Ofēliju vienu,
Daži metri un ieraugas tas apšu sienu.
Snovbordam bij cita doma,
     nu jau puķēm cita loma.

Brīžos, kad domā, ka tāds esi vienīgais uz pasaules pēkši uzrodas vēlkāds, kurš pretendē uz to pašu amatu.
Viss jau būtu labi es par to neuztraucos, jo manā nozarē ir plašas iespējas un ceļi, bet man likās, ka tomēr tā ir diezgan ierobežota un es pārzinu visu savu konkurenci, bet redz kā ir vēl kāds, par kuru man nebija ne jausmas.
Ai turpināšu rakstīt savu prakses pieteikumu un cerēšu uz labiem iznākumiem.
Protams, vēl ir jāpabeidz sesija un jādabūn tā velna stipendija.

Noskatījos īsfilmu ciklu par prāta attīrīšanu, meditāciju, ceļojumiem laikā un telpā, zemes radīšanu, bermudu trīstūri un ka to visu kopā saista viena noteikta ģeometriska figūra. Viss tas likās jau vienreiz kaut kur dzirdēts, piedzīvots un izjusts.
Nezinu, kā ir ar tām starpgalaktiskajām telpām, astrālajā projekcijām un visām pārējām lietā.
Un vai zeme sasniegs savu kritisko punktu 2012. gada 21. decembrī un mēs visi kā viens pamodīsimies no sapņa un teiksim. Jā, es jau to zināju, man jau bija tāda nojausma, viss tagad būs labi. Vai arī kā tajās filmiņās teica, tas notiks tikai tada, ja mēs savu enerģiju pareizi pielietosim un dzīves laikā būsim bijuši labi cilvēki.
Tad jau atkal, kas ir labs. Tas ko mēs definējam kā etikas normās ietilsptošu vai savādāk.
Tas ir nebeidzams jautājumu cikls, kurā pēc vienas atbildes sniegšanas rodas desmit jauni jautājumi.
Tas ir kā atrasties tikai priekštelpā, kur uz brīdi paverās galvenās durvis un tu izdzirdi mūziku un tad rodas jautājumi; vai visi dejo?, vai spēlē klavieres?, vai tiek iznēsāts šampanietis?. Tev ir jautājumi, bet nav vēl atbildes. Tas ir tas kā es šobrīd jūtos, man ir tik daudz jautājumi. Par visu, ne tikai par cilvēci kopumā, bet arī par mazām lietām, par lietām, kas saistītas ar manām mācībām, ar pieredzi un pārdzīvojumiem.
Es par to vēl kādu brīdi padomāšu un tad pievērsīšo vienāršāko jautājumu risināšanā, piemēram, kur ir palicis mans zīmulis un kā atrast atbildi un analītiskās ķīmijas uzdevumiem.

P.S. Cilvēku domas ir tik ļoti sasitītas, ka reizēm paliek bail, bet tā tam laikam ir jābūt.

Es jūtu kā tuvojas rudens, bet gaiss vēl nav zaudējis savu silto dvašu.

Kaut kā visu šo sesijas laiku nepamet sajūta, ka no manis pieprasa kaut ko vairāk. Ka kaut kas nav kartībā un ka es nemaz nespēju visu izdarīt tik perfekti, kā biju pieradusi. Viss liekas grūtāks un nevajadzīgāks un tikai ķeksīša pēc.
Liekas, ka trūkst pati svarīgākā lieta un tā ir motivācija.
Tādēļ es būtu ar mieru nobirdināt vienu vai divas asaras.

Tikko pētīju visādus ierakstus internetā un uzdūros kādai paziņai, kura jau pāris mēnešus tik sajūsmināti raksta par skriešanu. Nav nekas iebilstams, ka viņa skrien, bet tas man atgādināja, kā es pati sāku skriet un kā es visu laiku par to priecājos un visiem stāstīju. XD
Bet jā mans iemesls tos trīs vai nu jau vairāk gadus apakaļ bija visai amizants, un palasot viņas ierakstus, es netieši secināju, ka viņas iemesls ir līdzīgs.
Un tagad tā klusiņām viņai gribas teikt: "Neceri meitenīt, tas puisis tevi uz randiņu neaicinās, pat ja tu nodarbojies ar viņa mīļāko sporta veidu, jo viņš ar savu draudzeni ne tikai skrien."

Un tas man liek domāt, ka laikam nevajadzētu tik nejauki izteikties un domāt. Varbūt vajadzētu piestrādāt pie sevis un izturēties mazliet jaukāk. Vispār kopumā stāsta, ka tas palīdzot cilvēkiem atrast iekšējo mieru. Nostiprināt attiecības un pazūd neapmierinātība ar dzīvi un cilvēkiem līdzās.

Bet varbūt man vienkārši ir jāaiziet paskriet, lai tur vai ko. XD

Runāju šodien par valsts finansējuma piešķiršanu slimajiem bērniem, lai viņi varētu ārstēties. Izrādās valsts ir pilnīgi pret naudas piešķiršanu, ja mazais brauc ārstēties uz Krieviju. Liekas nesaprātīgi no valsts puses vai tiešām sensenais naids ir jāpatur pat tādos jautājumos kā maza bērna veselība. Tie tur augšā aizbildinās tikai ar to, bet Eiropa, mēs tā nevaram, mums nav nekādu tiesību.
Labi, ka vismaz ir kaut kāds ziedojumu skaits no ziedo.lv tad var apskatīt visus par un pret un piešķirt to finasējumu no biedrības pašas.
Kas vēl tāds. Laikam vajadzētu veidot savienību, jo biežāk eju uz darbu, jo dziļāk tajā visā nākas iedziļināties. Latvijā visā visumā ir tik daudz dažādas biedrības, kas nodarbojas ar līdzīgām lietām, tādām kā retās slimības.
Nu ko rudenī ņemsim priekšā veselības ministriju un stradiņus un kopīgi visas biedrības bliezīsim augšā asociāciju. Tad vismaz būs vieglāk bīdīt lietas uz priekšu.
Pēc maniem personīgajiem ieskatiem, neviens izņemot slimniekus, to radiniekus un speciālistus šajā nozerē, nemaz nezina, ka pastāv tāda lieta kā reta saslimšana.
Labākajā gadījumā, ja sabiedrība zina, kas ir gripa un kā ar to cīnīties. Praksē esmu saskārusies ar to, ka neviens negrib dzirdēt par to, ka ir notics kaut kas slikts vai ka parādījusies kāda jauna ģenētiska slimība.
Bet tad es nesaprotu visas tās ziņas, ko mums demonstrē televīzija darbadienas vakaros. Visādas zemestrīces, radiācijas izplūdumi ekanomiskās krīzes utt. Laikam man vienai liekas, ka ziņas ar katru dienu paliek arvien dramatiskākas, varbūt to pieprasa sabiedrība, bet tai pat laikā, kāds draugiem.lv komentārs vēsta, ka ir neestētiski reklamēt biedrību, kura rūpējas, lai cilvēki ar retām saslimšanām varētu ārstēties, kur nu vēl pieteikties tajā. Pārspīlēšu un teikšu, ka ir neestētisko iet gulēt, ja tev nāk miegs.
Laikam keršos klāt kursa darbam, lai tas arī būtu nolikts pie vietas.

Šīs dienas plāns ir pavisam vienkārš nenovilkt pidžammu līdz pat rītdienas septiņiem no rīta, kad būs jādodas uz lekcijām.
Otra plāna daļa ir kādu brīdi izlikties par psihologu vai ārstu. Mani tiešām pārņem tādas kā šaubas par cilvēces tālāko attīstību uzzinot, ka katrs trešais mazulis var saslimt ar 21 hromosomas trisomiju (Dauna sindroms), un kā lai palīdz vecākiem, kas ar to saskarās.
Un man tas šodien ir jāizdomā, tā ir kad darbā ir jābūt labam netikai tajā jomā, kurā viņi tevi pieņem, bet arī labam psihologam, IT speciālistam, un lietišķo darījumu slēdzējam. Kā man kā mazajam palīgam varēja ienākt prātā, ka man tas viss būs jāmāk.
Vēl šodien runāju ar vienu puisi, kurš nebūt nav vecāks par mani. Viņa slimība nav saistīta ar to, ko dara mūsu biedrība. Tas ir viņam nav retas saslimšanas. Viņam ir visparastākā veģetatīvā snervu sistēmas distonija, bet viņš bija tik nelaimīgs un apjucis. Un man ir jāspēj viņam atbildēt uz jautājumiem par kuriem es, manuprāt, neesmu kopitenta atbildēt. Ja es būtu Stradiņu universitātes otrā kursa studente vai pat pirmā, es vēl varētu mēģināt atbildēt un būt droša, ka mana atbilde ir pareiza. Bet es esmu tikai ķīmijas tehnologs, kā lai es viņam pasaku: "'čali, beidz čīkstēt un sāc dzīvot, atpūties, satiec kādu meiteni un iemīlies un nomierini savus nervus"
Vispār būs jāsāk piekrist, kādam studentam, kurš reiz teica, ka visa tā skriešana, mācīšanās mūsdienu jaunatni pārdedzina. Smiklīgākais, ka neviens nevar pateikt, kas pie tā ir vainīgs, varbūt sabiedrības straujā attīstība, jeb es teiktu, ka tā ir kā dzīšanās pakaļ ātrgaitas vislciena. Ir kaut kas tāds, kas mūsdienās attīstās pārāk ātri un cilvēks, kā dzīva būtne netiek tam līdzi. Mēs varētu sevi salīdzināt ar viendienītēm, kuras nodzīvo tikai vienu dienu. Drīz ritms cilvēkam būs tāds pats.
Būtu jāsaka ātrāk sāksi, ātrāk beigsi, bet tas nav diezko pozitīvi.

Labi turpināšu telot psihologu un atbildēšu uz puiša jautājumiem un centīšos palīdzēt.

Jau vairāk kā pusstundu krītu izmisumā. Tā ir cīnīšanās pašai ar sevi un nav pilnīgi nekādas pārliecības, ka es varētu šajā cīņā uzvarēt.

Es šodien braucu no rīta tramvajā un domāju, vai apkārtējie cilvēki jūt, ka kaut kas ir noticis vai nejūt. Es nesapratu, man ir nojausma, ka Linda varētu just, ja viņa būtu līdzās, bet vai arī citi cilvēki jūt un viņiem vienkārši ir bail jautāt.
Viss dzeršu šodien kafiju un lēnām atgūšu ierasto noskaņojumu. Labi, ka ir vēl mazliet kafijas. Kā arī māte mani mazliet ir izsitusi no ritma. Mazliet sagrāvusi visas manas cerības un sapņus. Un mazliet satriekusi manu dzīvi. Viņa tā dara visai reti, bet pēdējā laikā viņai tas izdodas vienkārši fantastiski. Piezvana pasaka pāris teikumus, noliek klausuli, un tad nu tiec gudrs, ko viņa gribēja, lai tu izdari.

Visā visumā kļūst vēsāks un būs ziema. Jāapciemo vecvecāki, tas nozīmē, ka jābrauc mājās. Jāpamet troksnis. Nedēļas beigās būtu vislabāk. Mājas, mīļās mājas.
Šonedēļ jāuzcep kūka. Un vēl šonedēļ ir Mārtiņi.
Tā kā tuvojas ziema ir jāzaudē mandarīnu nevainība. Un negribas palikt vinai būs taču ziema.

Vēl vajadzētu apgriez matus. Un vispar ir tik daudz lietas, kuras vajadzētu izdarīt, bet esmu mazliet par slinku.
Un liekas, ka sapņiem par trauku mazgāšanu, patiesībā varētu nebūt nekādas nozīmes. Naktī bija tā mazliet pārāk karsti. Un es pāris reizes pamodos no tā, ka vienkārši nobijos.

Rīts - fantastisks.
Diena - slapja un auksta, bet galvenais, lai kājas nesaltu + āboli no mutes mutē.
Pēcpusdiena - mierīga, miegaina, patīkama.
Vakars - dzeja, smiekli, daudz ciemiņu + kūka.
Nakts - par to nākotne vēl klusē.

Šodien runājos ar savu mazo māsu par visādām lietām un vienā brīdī es izdomāju pajautāt, kā var zināt, vai tu patīc puisim. Un viņa pilnā nopietnībā teica, "tad, kad viņš grib ar tevi spēlēties". Manā pārtā tas iztulkojās nedaudz savādāk nekā četrgadīgs bērns to būtu varējis domāt, bet tā tik un tā bija jauka doma.

Vispār šādas retās reizes, kuras jāpavada ar māsu viņu pieskatot un runājot par visu, kas ienāk prātā, ir daudz labākas, nekā visi ģimenes pasākumi kopā ņemot.
Šodien arī uzzināju, ka bez tā, ka viņa grib būt mamma, kad izaugs liela, viņa gribētu būt arī zobārsts vai dakteris.

Vispār viņi ir tāda smieklīga un maza. Un es pat negribu domāt, kāda viņa būs, kad būs manā vecumā, bet līdz tam vēl ilgi jāgaida.

Pamodos no tā, ka zīlīte aiz manām balkona durvīm ļoti čivināja,
Piegāju paskatīties izrādās tur bija divas. Viena ik pa laikam pielēkāja pie otras un nočivināja un tad aizlēkāja, pēc tam otra darīja to pašu. Kaķis viņas aizbiedēja, bet tik un tā viena palidoja uz priekšu apstājās pagaidīja otru un otra darīja tāpat.
Kāds savāds mīlas stāsts tik agri svētdienas rītā. ^^

Tas liekas tik jauki.

Bija tāds liels prieciņš pamostoties...
Tagad uz mājām un tad uz Uni. ^^

Varbūt nav gluži tas īstais, pareizais rudens, bet ir tāda sajūta, ka šo rudeni es izdzīvoju atkal un atkal no jauna.
Arvien vairāk sāku ticēt tam, ideju skaits uz pasaules iedzīvotājiem ir ierobežotā daudzumā, un tā kā cilvēku populācija pieaug, samazinās atšķirīgu ideju skaits.
Man pirms gada radās ģeniāla doma, kā uz Marsa izveidot siltumnīcas, kurās audzēt gurķus, es šo ideju biju izstrādājusi līdz sīkākai detaļai, tikai lai kādam pierādītu, ka tas ir iespējams un ka tā varētu aizstāt zemi ar Marsu vēl uz kādiem pāris miljardiem gadu, ja nu notiek kaut kas dramatisks, bet tā jau bija tikai spēlēšanās ar dažādām teorijām. Un vakar čekojot cauri jaunākos pētījumus no Nasa es uzdūros rakstam, kurā viņi sīki apraksta, kā viņi tagad audzēs gurķus uz Mēness. Vai nav cūcība, tā tak bija mana ideja, bet es viņiem piedodu, lai jau audzē gurķus un diezvai es savu ideju attīstītu līdz realizācijai.
Un pēdējā laikā tā ir ar daudz lietām, pat mani kaimiņi izdomā iet dušā reizē ar mani, tādējādi atņemot man visu silto ūdeni, bet tas tā no sadzīves lietām.
Un tomēr idejas ceļo, tā kā laikam nevajadzētu tās palaist prom, vienmēr tak var cerēt uz Nobela prēmiju, protams, tikai ne matemātikā. Nu tā jau ir, ja aizviļ mūža mīlestību, visi matemāķi uz laiku laikiem izsvītroti no prēmiju saņēmēju saraksta, bet ko tad man par to domāt, tāpat palikšu savā ķīmijas lauciņa un radīšu skaistas zāles, nu tādas estētiski skaistas. Variēšu baltos toņus.

Vispār es gribēju izteikt savu sajūsmu par to, ka atkal ir rudens un lapas lēnām paliek sārtas. Mans mīļākais mēnesis kā nekā kā. Atkal esmu sākusi skriet, un mani priecē tas, ka gar Arēnu Rīga vakaros nav daudz cilvēku un nav jāmēģina izvairīties no cilvēkiem, tikai lai neuzskrietu kādam virsū. Kā arī Rudens vējš izpūš prātu pavisam tukšu un pēc dušas ieritināties siltā segā un lasīt grāmatas līdz aizmiegu ir tik patīkami. ^^

Nu tad jauku rudeni Jums arī.

Kas var būt labāks par iespējams lauztu kāju vai viekārši iegūtu nepatīkamu traumu un visām sešām Star Wars filmām.
Es jūtos varena, nekad nebiju saņēmusies un noskatījusies tās visas vienā dienā, bet tā kā es tagad nevaru staigāt, man ir jāizpilda laiks ar kaut ko nelietderīgu. XD
Jeb kā teiktu kārtīgs fans ar fantastikas filmu klasiku.

Ja man būtu es tagad varētu noskatīties visas Stargate sezonas. ^^

Rīt jālido prom.

Jau rīt, nu tad palieciet sveiki!!!

Man vēderā sametās taureņi, pār muguru skrēja skudriņas, un vienīgais, ko man gribērās darīt, bija smaidīt. Man ir patiesi bail pierast pie šādām emocijām. Tās jauc prātu. Vai man patīk šīs izjūtas, jā. Vai es gribētu tās, katru dienu, nezinu. Man laikam ir pārāk bail riskēt. Pārāk bail izjust jebko citu.

Jāiedod prātam elektrošoks, un tad būs divi varianti vai nu es atjēgšos no visa tā kā no sapņa vai nu padošos šīm vilinājumam.