Varbūt nav gluži tas īstais, pareizais rudens, bet ir tāda sajūta, ka šo rudeni es izdzīvoju atkal un atkal no jauna.
Arvien vairāk sāku ticēt tam, ideju skaits uz pasaules iedzīvotājiem ir ierobežotā daudzumā, un tā kā cilvēku populācija pieaug, samazinās atšķirīgu ideju skaits.
Man pirms gada radās ģeniāla doma, kā uz Marsa izveidot siltumnīcas, kurās audzēt gurķus, es šo ideju biju izstrādājusi līdz sīkākai detaļai, tikai lai kādam pierādītu, ka tas ir iespējams un ka tā varētu aizstāt zemi ar Marsu vēl uz kādiem pāris miljardiem gadu, ja nu notiek kaut kas dramatisks, bet tā jau bija tikai spēlēšanās ar dažādām teorijām. Un vakar čekojot cauri jaunākos pētījumus no Nasa es uzdūros rakstam, kurā viņi sīki apraksta, kā viņi tagad audzēs gurķus uz Mēness. Vai nav cūcība, tā tak bija mana ideja, bet es viņiem piedodu, lai jau audzē gurķus un diezvai es savu ideju attīstītu līdz realizācijai.
Un pēdējā laikā tā ir ar daudz lietām, pat mani kaimiņi izdomā iet dušā reizē ar mani, tādējādi atņemot man visu silto ūdeni, bet tas tā no sadzīves lietām.
Un tomēr idejas ceļo, tā kā laikam nevajadzētu tās palaist prom, vienmēr tak var cerēt uz Nobela prēmiju, protams, tikai ne matemātikā. Nu tā jau ir, ja aizviļ mūža mīlestību, visi matemāķi uz laiku laikiem izsvītroti no prēmiju saņēmēju saraksta, bet ko tad man par to domāt, tāpat palikšu savā ķīmijas lauciņa un radīšu skaistas zāles, nu tādas estētiski skaistas. Variēšu baltos toņus.

Vispār es gribēju izteikt savu sajūsmu par to, ka atkal ir rudens un lapas lēnām paliek sārtas. Mans mīļākais mēnesis kā nekā kā. Atkal esmu sākusi skriet, un mani priecē tas, ka gar Arēnu Rīga vakaros nav daudz cilvēku un nav jāmēģina izvairīties no cilvēkiem, tikai lai neuzskrietu kādam virsū. Kā arī Rudens vējš izpūš prātu pavisam tukšu un pēc dušas ieritināties siltā segā un lasīt grāmatas līdz aizmiegu ir tik patīkami. ^^

Nu tad jauku rudeni Jums arī.