Noskatījos īsfilmu ciklu par prāta attīrīšanu, meditāciju, ceļojumiem laikā un telpā, zemes radīšanu, bermudu trīstūri un ka to visu kopā saista viena noteikta ģeometriska figūra. Viss tas likās jau vienreiz kaut kur dzirdēts, piedzīvots un izjusts.
Nezinu, kā ir ar tām starpgalaktiskajām telpām, astrālajā projekcijām un visām pārējām lietā.
Un vai zeme sasniegs savu kritisko punktu 2012. gada 21. decembrī un mēs visi kā viens pamodīsimies no sapņa un teiksim. Jā, es jau to zināju, man jau bija tāda nojausma, viss tagad būs labi. Vai arī kā tajās filmiņās teica, tas notiks tikai tada, ja mēs savu enerģiju pareizi pielietosim un dzīves laikā būsim bijuši labi cilvēki.
Tad jau atkal, kas ir labs. Tas ko mēs definējam kā etikas normās ietilsptošu vai savādāk.
Tas ir nebeidzams jautājumu cikls, kurā pēc vienas atbildes sniegšanas rodas desmit jauni jautājumi.
Tas ir kā atrasties tikai priekštelpā, kur uz brīdi paverās galvenās durvis un tu izdzirdi mūziku un tad rodas jautājumi; vai visi dejo?, vai spēlē klavieres?, vai tiek iznēsāts šampanietis?. Tev ir jautājumi, bet nav vēl atbildes. Tas ir tas kā es šobrīd jūtos, man ir tik daudz jautājumi. Par visu, ne tikai par cilvēci kopumā, bet arī par mazām lietām, par lietām, kas saistītas ar manām mācībām, ar pieredzi un pārdzīvojumiem.
Es par to vēl kādu brīdi padomāšu un tad pievērsīšo vienāršāko jautājumu risināšanā, piemēram, kur ir palicis mans zīmulis un kā atrast atbildi un analītiskās ķīmijas uzdevumiem.

P.S. Cilvēku domas ir tik ļoti sasitītas, ka reizēm paliek bail, bet tā tam laikam ir jābūt.