Šīs dienas plāns ir pavisam vienkārš nenovilkt pidžammu līdz pat rītdienas septiņiem no rīta, kad būs jādodas uz lekcijām.
Otra plāna daļa ir kādu brīdi izlikties par psihologu vai ārstu. Mani tiešām pārņem tādas kā šaubas par cilvēces tālāko attīstību uzzinot, ka katrs trešais mazulis var saslimt ar 21 hromosomas trisomiju (Dauna sindroms), un kā lai palīdz vecākiem, kas ar to saskarās.
Un man tas šodien ir jāizdomā, tā ir kad darbā ir jābūt labam netikai tajā jomā, kurā viņi tevi pieņem, bet arī labam psihologam, IT speciālistam, un lietišķo darījumu slēdzējam. Kā man kā mazajam palīgam varēja ienākt prātā, ka man tas viss būs jāmāk.
Vēl šodien runāju ar vienu puisi, kurš nebūt nav vecāks par mani. Viņa slimība nav saistīta ar to, ko dara mūsu biedrība. Tas ir viņam nav retas saslimšanas. Viņam ir visparastākā veģetatīvā snervu sistēmas distonija, bet viņš bija tik nelaimīgs un apjucis. Un man ir jāspēj viņam atbildēt uz jautājumiem par kuriem es, manuprāt, neesmu kopitenta atbildēt. Ja es būtu Stradiņu universitātes otrā kursa studente vai pat pirmā, es vēl varētu mēģināt atbildēt un būt droša, ka mana atbilde ir pareiza. Bet es esmu tikai ķīmijas tehnologs, kā lai es viņam pasaku: "'čali, beidz čīkstēt un sāc dzīvot, atpūties, satiec kādu meiteni un iemīlies un nomierini savus nervus"
Vispār būs jāsāk piekrist, kādam studentam, kurš reiz teica, ka visa tā skriešana, mācīšanās mūsdienu jaunatni pārdedzina. Smiklīgākais, ka neviens nevar pateikt, kas pie tā ir vainīgs, varbūt sabiedrības straujā attīstība, jeb es teiktu, ka tā ir kā dzīšanās pakaļ ātrgaitas vislciena. Ir kaut kas tāds, kas mūsdienās attīstās pārāk ātri un cilvēks, kā dzīva būtne netiek tam līdzi. Mēs varētu sevi salīdzināt ar viendienītēm, kuras nodzīvo tikai vienu dienu. Drīz ritms cilvēkam būs tāds pats.
Būtu jāsaka ātrāk sāksi, ātrāk beigsi, bet tas nav diezko pozitīvi.

Labi turpināšu telot psihologu un atbildēšu uz puiša jautājumiem un centīšos palīdzēt.