Es šodien braucu no rīta tramvajā un domāju, vai apkārtējie cilvēki jūt, ka kaut kas ir noticis vai nejūt. Es nesapratu, man ir nojausma, ka Linda varētu just, ja viņa būtu līdzās, bet vai arī citi cilvēki jūt un viņiem vienkārši ir bail jautāt.
Viss dzeršu šodien kafiju un lēnām atgūšu ierasto noskaņojumu. Labi, ka ir vēl mazliet kafijas. Kā arī māte mani mazliet ir izsitusi no ritma. Mazliet sagrāvusi visas manas cerības un sapņus. Un mazliet satriekusi manu dzīvi. Viņa tā dara visai reti, bet pēdējā laikā viņai tas izdodas vienkārši fantastiski. Piezvana pasaka pāris teikumus, noliek klausuli, un tad nu tiec gudrs, ko viņa gribēja, lai tu izdari.

Visā visumā kļūst vēsāks un būs ziema. Jāapciemo vecvecāki, tas nozīmē, ka jābrauc mājās. Jāpamet troksnis. Nedēļas beigās būtu vislabāk. Mājas, mīļās mājas.
Šonedēļ jāuzcep kūka. Un vēl šonedēļ ir Mārtiņi.
Tā kā tuvojas ziema ir jāzaudē mandarīnu nevainība. Un negribas palikt vinai būs taču ziema.

Vēl vajadzētu apgriez matus. Un vispar ir tik daudz lietas, kuras vajadzētu izdarīt, bet esmu mazliet par slinku.
Un liekas, ka sapņiem par trauku mazgāšanu, patiesībā varētu nebūt nekādas nozīmes. Naktī bija tā mazliet pārāk karsti. Un es pāris reizes pamodos no tā, ka vienkārši nobijos.