Gāju pa taciņu un tur - vīngliemezis, tāds liels un gaiši brūnu māju uz muguras, rāpoja no labajām pienenēm (tipa pamatēdiens) pie kreisajām (tipa deserts). Un tad es atcerējos, kā reiz, sen senos laikos tiku skrējis uz mājām, jā, jā, pa to pašu taciņu. Es skrēju ātri un zem kājām neskatījos, jo man kaut ko vajadzēja, tik neatceros kas tas bija, to vien zinu, ka vajadzība bija šausmīga (nu tur - ēst vai čurāt, vai no lietus aizmukt, vai iemīļoto seriālu noskatīties). Un vēl es atceros, ka zem kājām kaut kas kraukšķēja un tagad es atceros, ka reizēm uz taciņas guļ tādi plakanie gliemeži - izkaltuši un saplēstām mājām ...