Braucu uz purvu, ogot, bet ceļu aizšķērsoja HES, kas nesen uzbūvēts. Pievedceļš protams "aizdirsts" ar ceļa zīmi "ķieģelis", kas nekādi neierobežo manu rīcību brauk tur, kur esmu nodomājis. Patīkami pārsteidza iespē pa stāvu betona nogāzi nonraukt nepabeigtā stāvlaukumā, bet galīgi neiepriecināja fakts, ka saradās dusmīgi HESa darbinieki un tīšuprāt bēra lejā granti, lai mūsu mājupceļš butu grūtāks, lai neteiktu - neiespējams.
Pie velna, nodomāju, savāc grozus, uzvilku zābakus un gar HESu devāmies uz purvu. Blakus HESam bija izbūvēts liels sporta komplekks ar divām zālēm un vairākām ģērbtuvēm - tādas noplukušas tās ģērbtuves, bet tas laikam normāli skaitās. Uz manu jautājumu -Kapēc? Kāpēc jābūvē jauns sprta kompleks, ja blakus ciemā viens tāds jau ir? Atbilde bija vienkārša - Tapēc, ka Eiropa par to maksā un tas ir gandriz vai vienīgais veids kā nokāst no viņiem naudiņu.
Kad nokāpām lejā, skatam pavērās upe - plata, spēcīga straume, putojoša un nedaudz baisa atstraume un tam visam pa virsu miglas vāli. Krāsa nenosakāma - miglas pelēkais ar purva zaļo sajaukti kopā un atšķaidīts ar saules zeltu, kas nav redzams, bet drīzāk sajūtams. Stāvēju upes krastē un ar sajūsmu vēroju tās spēku, varenību un bezgalīgo plūdumu un teicu - labi, ka mēs neaizdevāmies uz purvu, jo tur šī straume noteikti liktu pārdomāt arī savu niecibu un dzīves jēgu.
Par laumiņām, lidošanu, to kā Kilbloka piedāvāja nopirkt savas akcijas par nieka divsimt tūkstošiem un Elīna dziedāja karaoke Bastejkalnā - par to vēlāk, citureiz vai arī nekad, tagad ir darbs un sapņu pēdas ātri pagaist ikdienas straujajos vējos ...