Kundzīņsala - done.
Sanāca aš 11 kilometri - labs attālums raitam irienam darbadienas vakarā.

Par pašu salu - tur ir plašas teritorijas skvoteriem - gan ar teltīm, gan neuzceltās noliktavās. Tas, protams, pie noteikuma, ka apsargi nelaiž mīlīgus dobermanīšus nakts pastaigās. Bet ja man vajadzētu paslēpties no lietus un liekām acīm, tur ir kur. Bet pārsteidza, ka vietējiem iedzīvotājiem atvēlētas vien divas taciņas, lai tiktu pie ūdens. Toties ir labā ziņa - gar krastu ir maz (nemaz) makšķernieku (tomēr dobermaņi?), kas neliedz tiem sakāpt laivās un kaut ko gaidīt ... Zivis?

Tie daži vietējie, ko satiku, izskatījās vairāk aizkavējušies salā, ne speciāli izvēlējušies tur dzīvot. Hmm ... Un tās britu mašīnas visos stūros liek sajusties kā britu salā, kas gan arī tāda "kundziņu" sala vien ir.

Sarkandaugavas krastos bija divas siespaidīgas metālu kaudzes - viena lūžņu formā, otra milzīga katamarāna izskatā. Jā, ostās mīt ļauži, kas māk un spēj sevi izklaidēt. Tiem, kam naudas mazāk, jaizklaidējas savādāk - viens, piemērma, piesien sev sarkanu balonu (lai grūtāk) un peld ... Peld daudz, ilgi un pateicoties tam, ka Kundziņsalā nav makšķernieku, nesapinās to tīklos un gruntenēs.

Par putniem - daudz cekulainu, pīļveidīgu, veikli nirstošu, melnu putnu; - pīļtēviņi, kas tusē atsevišķi no mammām un bērniem (laimīgie) un gulbju ģimene. Gulbju bērni jau lieli, bet vēl brūni un pūkaini, tapēc mamma un tētis tos sargā ļoti uzmanīgi. Par cik es vienreiz jau sakāvos ar gulbjtēviņu, tad šoreiz aizdevos uz otru krastu - drošs paliek nedrošs.