Mana vājība ir mazas melnas automašīnas ar gaišu ādas salonu. Tas ir mans fetish. Gluži kā rokassomiņa vai jauns kurpju pāris dāmai vai jauns dzejoļu krājums kādam, kurš saprot dzeju.

Klasiska piedziņa, zems klīrens, fantastiskas gaitas īpašības un klusums salonā. Klusums salonā, kad auto slīd pāri Vidzemes pakalniem - kad nekas un nekur negrab, kad dzirdams ir katrs akmens, kuram pieskaras riepa, kad inženieri ir padomājuši par tādiem niekiem kā drošibas jostas turētāji un tos apdarinājuši ar mīkstu audumu - lai negrab.

Protams, ņemot vērā draudošo krīzi, mans spontānais pirkums ir aplams un neloģisks, kā dzīres mēra laikā, bet hei - mēs dzīvojam vienreiz un hei - es esmu neloģisks.