atkal laukos
Laikam spiningu līdzi ņemt bija muļķīgi, jo ezers aizvilcies ar tik biezu ledu, ka varētu mierīgi slidot. Lēnām apgāju apkārt, pētot bebru mielasta paliekas un neielūztot daudzajos grāvjos. Pie viena strautiņa ietekas ir 2 metrus gara, neaizsalusi josla. Varbūt ka tur var iemest vizuli un varbūt viņas, līdakas vislielākās, tur sēž un gaida mani? Bet varbūt tur ir sakne, kura cer aizķert vizuli un uzvilināt mani uz ledus? Lai jau, kad vizulis ir atbrīvots un ledus vairs nešķiet tik bīstams, var paiet tuvāk atkusušajai lāmai un papeldināt mākslīgo zivi. Zinu, es neko nenoķeršu, jo ledusskapis/pieliekamais pilns ar pārtiku, bet caur nosalušajiem pirkstiem manī ir iezadzies azarts. Peldinot spīdīgo vizulīti, es sevī sajūtu mednieku - to, kurš mēģina iztēloties, ko jūt un domā līdaka, kas viņai patiks, kā viņu piemānīt, kā iepatikties, kā likt noticēt.

Mežs ir kluss un vienīgi vējš spēlē ksilafonu, vieglām kustībām notraušot piles šur un tur no koku zariem, tad klausoties kā tās skan, atsitoties pielijušajās sūnās, uz ledus vai pret vecās alumīnija laivas korpusu. Mākoņi saprot, ka tas tikai mēģinājums, tas nav īstais koncerts un te blēņoties ir atļauts - ik pa brīdim aizvelk vai atvelk priekškaru, tad nober sauju lielu lietuslāšu uz pelēkā ledus un skrien tālāk.

Caur mitrajām biksēm un trīcošajiem pirkstu galiem, caur nosalušajām pēdām gumijniekos mani uzrunā silta teja un desmaizes. Tās mani sauc uz mājām - pietiek blēņoties, Tu taču saproti, ka divi metri zāļainā krastā nav īstā vieta. Tev jānāk mājās, pie datora un marmelādes bļodiņas, pie siltas podiņu krāsns un krūzes vīgriežu tējas. Un es padodos kārdinājumam, es nāku mājās, es klausos mūziku un es atceros visu.