laumis ([info]mlaumlaumlaumla) rakstīja,
@ 2024-05-31 11:37:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
“Food for the soul”

Līdz ar centieniem atklāties citiem, ir jāpieņem varbūtība tikt ignorētam un sāpinātam. Mani pūliņi kultivēt elastīgu prātu un atvērtu sirdi arvien klūp bailēs no atraidījuma.

Pirms 3 gadiem manā uzraudzībā nonāca kaķis. Mūsu abu mammas bija kaut kur pazudušas. Viņš joprojām ir tikpat glups un bezkaunīgs kā vecumā, kurā sāku barot ar pudelīti. Ir ļoti grūti viņu nemīlēt, pat ja viņš atklāj manas vājās vietas.

Atbruņo, skrāpē un grauž, un reizē mīloši spaida ķepiņas uz muguras, lai no rīta pamodinātu. Lai arī cik centīgi slēpju savas drēbes, viņš atrod veidus kā pārveidot skapi bufetē. Varbūt kādreiz tikšu galā ar šiem aizsargmehānismiem, kurus viņš ir palīdzējis caurumot, bet varbūt iemācīsimies justies nepamesti, kamēr neesam kopā.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]mlaumlaumlaumla
2024-06-03 22:35 (saite)
Mēs šodien bijām pastaigāties pa pagalmu!
Negaidīti bailīgs no vēja un pasaules.
Bija ļoti jauki, atkal jutos kā māte, kas iedrošina.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]eos
2024-06-04 05:59 (saite)
Mjā. Es dzīvoju pļavā, bet manējā ārā negrib iet. Kad iznesu, pieplok pie zemes un vēro apkārtni.

:)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?