About this Journal
Current Month
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031
Jun. 26th, 2015 @ 07:41 am (no subject)
Tags:

Šonakt sapnī es redzēju, ka piemājas veikalā, kur šobrīd ir alkohola veikals, atkal mēģina ierīkot pārtikas bodi. Un tad, kad tur iekārto tādu lauku tipa mini universālveikalu, kur atrodamas visneiedomājamākās preces, tas arī beidzot izdodas. Un tad vēl es sapnī redzēju Citronz, ar kuru mēs mēģinājām kopīgi vienoties, lai aizbrauktu laivu braucienā. Un tad viņa man teica, ka es viņai principā nepatīkot, bet viņa esot ļoti tolerants cilvēks, tāpēc spējot draudzēties arī ar cilvēkiem, kas viņai nepatīk. :D
Tas laikam no tā cēlies, ka es vakar redzēju divas meitenes tramvajā, kuras kā reiz runāja par to, ka vajadzētu aizbraukt laivu braucienā. Es laivu braucienā esmu braukusi tikai reizi mūžā - pa Irbi. Un tas bija superīgi, vēl ilgi jāpadomā, vai ir kas tāds, kas varētu tik labi izvēdināt galvu kā pāris dienu ilgs laivu brauciens.
About this Entry
Jun. 18th, 2015 @ 08:45 am (no subject)
Tags:

Šonakt sapnī redzēju, ka vecmāmiņa ir dzīva, dzīvo savā lauku mājā, ir visai priecīgā noskaņojumā. Un pie viņas - kā senos laikos brauc viesi no Rīgas. :D Un tie savukārt raksta par piedzīvoto Twitterī, kur savukārt to izlasu es un tā priecīgi visiem stāstu, ka tas un tas slavenais māklsinieks dzīvo pie manas vecmāmiņas. Kopumā bija tāds pozitīvs sapnis, gaišās krāsās. Zilas debesis, saulīte, zaļa zāle. Ļoti priecīgi un saulaini.
About this Entry
May. 13th, 2015 @ 07:40 am (no subject)
Tags:

Naktī sapņoju, ka braucu pa elevatoru lejā uz pirmo stāvu ar kaut kādu eskalatoru. Un pēkšņi izrādās, ka pirmajā stāvā stāv kaut kāda lidmašīna un elevators nonāk tieši tai blakus. Es no tā nokāpju un tad mani sāk filmēt - iztaujāt, kas es tāda esmu, no kurienes u.t.t. Un tad man liek vilkt kaut kādu lozi un pateikt ciparu. Un vēlāk izrādās, ka tā ir Rīta programma LTV1. Bet tā tiek gatavota nākošajam rītam. Un tā nu es nākošajā rītā skatos, kā sākumā kamera dodas līdzi tādai baigi sīkai (sapnī nofilmēta es izskatījos baigi mazā auguma) un visai paspūrušai būtnei džinsos.
About this Entry
Jan. 28th, 2015 @ 11:54 am (no subject)
Tags:

Šonakt sapnī redzēju Grejas anatomijas visai dīvainu sēriju. Reizēm es pati biju Meredita, bet brīžiem visu skatījos no malas. Tātad - Meredita ar vīru un diviem bērniem un savu māti ceļoja pa Japānu. Un ceļoja viņi tādā mistiskā vilcienā, kurš izskatījās pēc atrakciju parka vilcieniņa, tikai tāds krietni vien advancētāks - viss tāds moderns un tā. Un tā māte sazin kāpēc bija ietīta viscaur ietīta baltās marlēs - kā mūmija. Brīva bija atstāta tikai mutes un deguna vieta. Un vēl sīkas spraudziņas acīm. Viņa gan arī neko nerunāja un viņu Mereditas vīrs nepieciešamības gadījumā pārnēsāja kā saini. Un tad tas vīrs ar bērniem izdomāja, ka viņi ar kaut kādu citu transportlīdzekli nokļūs pie mērķa - Scandic viesnīcas Japānā, bet visus saiņus atstās tepat - vilcienā. Bet tad Mereditai pēkšņi izspēlējās acu priekšā aina- pirmajā viņa paņem tikai savas mantas un aiziet uz viesnīcu, kur priekšā ir vīrs ar bērniem. Bet viņai ir līdzi tikai viņas pašas mantas. Un tad vīrs pārmet, kāpēc viņa nav paņēmusi līdzi arī viņējās. Tad izspēlējas otrs variants - ir stacija, kurā viņai ir jākāpj laukā, bet viņa sāk kaut kādā maisā mest viņu pamestās lietas - džemperus, segas, grāmatu. Tad konstatē, ka nevar paspēt visu tajos maisos sakrāmēt un vilciens aiziet tālāk un viņa ar šausmām saprot, ka ir Japānā un pastāstīt vai saprast, kur viņai tālāk jādodas, būs vai, vai, cik grūti. Un pēc šo ainu noskatīšanās viņa bargi saka, ka neviens nemainīs transportlīdzekli un visi atbild par savām mantām. Un Mereditas māte mūmijas tērpā piekrītoši nokrekšķinās.
About this Entry
Jan. 16th, 2015 @ 09:23 am (no subject)
Tags:

Vakar sapnī es dzīvoju kaut kādā visai pieticīgā miteklī - un pie manis ciemos bija atbraukusi [info]planeeta. Es gribēju viņu ar kaut ko pacienāt, bet konstatēju, ka man mājās ir tikai tēja (laba) un cepumi "Selga". No cepumiem viņa atteicās, bet tēju dzēra labprāt un tā nu mēs sēdējām un runājām par būtisko. Tāds dīvains, bet ļoti skaidrs sapnis.
About this Entry
Nov. 14th, 2014 @ 08:26 am (no subject)
Tags:

Šonakt sapnī redzēju, ka savā darba vietā iekāpju liftā, lai aizbrauktu uz citu stāvu, bet tad izrādās, ka tas lifts brauc nevis uz augšu, bet ir tā kā sabiedriskais transports, kas ved cilvēkus kaut kur tālāk. Un tad vienā brīdī tas lifts jau pārvērtās par tādu kā vilcieniņu, kas brauc pa sliedēm. Un es braucu garām kādai vēsturiskai ēkai, kurai sienas daļa kara laikā bija daļēji sagrauta, bet tad pēc tam tas sagruvums bija atstāts, lai pa to varētu apskatīt ēkas iekšpuses ārkārtīgo skaistumu. Tā bija krāšņa jūgendstila māja, kurai iekšpusē varēja redzēt masīvas sarkankoka druvis, greznus, masīvus krēslus, sienas, pie kurām bija krāšņi, sarkani rotājumi. Un netālu pie kamīna stāvēja neliels galdiņš, uz kura bija uzlaidies krāšņs, sakrans putns, kas arī iederējās interjerā. Laikam tā bija kāda bagāta latvieša māja pagājušā gadsimta sākumā. Tad mēs devāmies arī uz pārējām divām istabām, no kurām vienā bija ekspozīcija par pirmās Latvijas laikiem - tā bija tāda tīri neko, bet tajā otrajā istabā bija atskaņotājs, no kura atskanēja Pugačovas balss, kas dziedāja kādu dziesmu par putnu. Šo dziesmu es vienmēr bija dzirdējusi ar pavisam citu tekstu, bet izrādījās, ka to oriģinālā ir dziedājusi Pugačova (vismaz manā sapnī).
Tāds frīkains sapnis. Bet nu tā pirmā istaba bija tāda - tik skaista, ka pilnīgi elpa aizrāvās.
About this Entry
Sep. 9th, 2014 @ 12:51 pm (no subject)
Tags:

Vienu nakti redzēju sapnī, ka esmu baigi seksīgā beibe - man ir gari, pusgaiši, taisni mati, man mugurā kā kleita ir paliels vīrieša krekls un sazin kāpēc man kaut kur jānokļūst ar vilcienu. Bet ar vilcienu es braucu visai īpatnējā veidā - nevis smuki sēžot vagonā un lasot avīzi, bet uzlecot uz vagona jumta (jā, jā, tieši uzlecot). Un tā nu es braucu, matiem plīvojot, un  izvairos no kaut kādiem dīvainiem kabeļiem, kas slīd man garām. Un pēc tam galapunktā es eju uz kaut kādu kafejnīcu un tur sēž [info]gorgona - efektīgā sarkanā kleitā - vispār frizūra un kleita viņai  ir kā no gadsimta sākuma.
</span>
About this Entry
Aug. 19th, 2014 @ 08:22 am (no subject)
Tags:

No rīta sapņoju, ka braucu ar automašīnu pa kaut kādu kalnainu vietu, kurā automašīnām ir paredzēts vairāku pakāpienu lifts - uzbrauc uz vienas platformas, tā tevi paceļ uz nākošo līmeni, tur tu pārbrauc uz nākošo, tad tā paceļ tevi vēl uz augšu, tad vēl uz nākošo - tā arī tevi paceļ uz augšu. Uz augšējās platformas gan es aizmirsu, ka man priekšā ir tukšums un sāku braukt. Teotrētiski man vajadzēja nosisties. Bet es iedomājos, ka var taču arī lidot. Un sāku lidot - pāri laukiem, skatoties no augšas uz mežiem, upēm, kalniem, pļavām. Ik pa brīdim es ielidoju mākoņos. Vienā mirklī es lidoju pāri kādai meža pļavai - man ļoti sagribējās tur uzkavēties mazliet ilgāk, tāpēc es nolaidos blakus kādai baltai puķītei (tropiskai -līdzīgai kallai, tikai sīkākai), apskatīju to tuvumā. Un tad lidoju tālāk. Izlidoju cauri lietus mežiem, kuros tiešām lija lietus kā liela, pelēka siena. Un pēc tam attapos kādā sanatorijā, kurā biju es (laikam jau tīņa gados) un citas meitenes, kuras kolekcionēja monētas. Un man no lidojuma laika līdzi bija pieķērusies kāda ļoti sena monēta, uz kuras bija kaut kādas senlaicīgas zīmes, tāpēc skolotāja nevarēja vien saprast, no kurienes man tā radusies.
About this Entry
Aug. 12th, 2014 @ 02:14 pm (no subject)
Tags:

Šonakt sapnī redzēju, ka manā vienistabas dzīvoklī esmu ieviesusi sev mājdzīvniekus - jenotu un putniņu - papagaļa un kāda parastā putniņa krustojumu. Jenots uzvedās diezgan mierīgi, reizēm man pa jokam kodīja roku kā kaķis, kas spēlējas, savukārt putniņš - tad, kad es viņu pasaucu - iečivinājās un uzlaidās man uz pleca. Vispār kopumā tāds ok sapnis, sen tādi nebija bijuši. :)
About this Entry
Jul. 8th, 2014 @ 01:38 pm (no subject)
Tags:

Kamēr šorīt pa radio ziņoja, ka vietām Latvijā esot bijusi tropiska nakts - 20 grādus silta, es sapņoju, ka stāvu pie savas istabas loga un skatos, kā uz zaļajām lapām un visas pasaules ir uzkritusi liela kārta balta sniega, lai gan vietām no sniega apakšas bija redzams no aukstuma sačokurojušos lapu zaļums vai atsevišķi zāles stiebri. Sniegs nebija irdens, tas drīzāk jau bija it kā piesalis pie koku zariem. Un es skumji domāju, ka nu gan visiem viss, kas vēl dārzos auga, būs beigts un pagalam.
About this Entry
Jul. 2nd, 2014 @ 01:47 pm (no subject)
Tags:

Pēdējā laikā ir vai nu murgaini vai nu ļoti murgaini sapņi. Iepriekšējā naktī sapņoju, ka mūsu ģimene dzīvoja kaut kādā lielā namā, kas celta no masīviem marmora bluķiem pelēkā krāsā. Un tad es izeju laukā uz mūsu dārzu un paskatos debesīs. Un tad tas sākas. Debesis ir apmākušās - pelēkas, bet tad kļūst gaišākas un gaišākas. Sākumā man šķiet, ka no mākoņu apakšas pamazām iznirst saule, bet tad es konstatēju, ka gaišais plankums sadalās un kļūst par milzīgu lērumu pūķu, kas drāžas virsū tieši mūsu namam. Tur ir gaiši pelēki pūķi - kas nešķiet kā dzīvi, drīzāk - kā datora animācijas. Un tad vēl tur lido arī tādu pūķi, kas ir kā no seno laiku padomju laiku multenēm - tādi zaļgani un ar saraustītām kustībām. Es ieskrienu atpakaļ mājā un tad viņi jau ir klāt un mēs sākam ar viņiem cīnīties.
About this Entry
May. 14th, 2014 @ 08:40 am (no subject)
Tags:

Šonakt sapņi bija labākajās missalises tradīcijās.

Darbība norisinājās lielā ēkā, kura vienlaicīgi bija gan sanatorija, gan arī Nacionālā bibliotēka, lai arī izskata ziņā tā drīzāk līdzinājās Zinātņu akadēmijai, tika ne ar smailu jumtu. Ēkai ieejas bija no visām četrām debess pusēm, tai bija ļoti daudz kāpņu telpu, pa kurām varēja uzkāpt uz nākošo stāvu. Es tur sazin kādā sakarā biju ieradusies pie savas mammas, kura jau atradās ekskluzīvā sanatorijas numuriņā, lai kopā ar viņu kādu laiku paliktu veselības uzlabošanas kūrē. Es biju ieradusies kopā ar kādu grupu ar meitenēm, kuras arī meklēja savus numuriņus. Vieni no viņām, izrādās, vajadzēja palikt kādā milzīgā palātā, kurā pie vienas sienas bija sešas gultas vīriešiem, bet pie pretējās sienas - sešas gultas sievietēm. Es briesmīgi laimīga, ka man nav tur jāpaliek, atstāju to meiteni tajā palātā un pati gāju meklēt savējo. Izrādījās, ka mans numuriņš ir pašā augšējā - septītajā stāvā laikam. Bet nokļūt uz turieni varēja tikai kāpjot pa milzīgajām kāpnēm un izejot cauri bibliotēkai. Tā nu es uzkāpu pa vienām kāpnēm, bet priekštelpā izrādījās, ka pa šīm kāpnēm uz bibliotēku nokļūt nebija iespējams - bibliotēku no tās šķīra dzelzs restes, aiz kurām stāvēja tāda īpatnēja bibliotekāre vidējos gados, kas mani uzmanīgi vēroja. Tad es kāpu pa citām kāpnēm, bet te priekšā ieejai bibliotēkā bija aizvilkts liels, melns flīģelis. Apkopēja, kas gāja garām, ieteica man spraukties tam garām - tā viņa darot. Un es nekādi neverēju saprast, kā miesās krietni vien bagātākā apkopēja varēja tikt tam flīģelim garām, bet es ne. Un tā kā no citas puses šurpu jau nāca tā īpatnējā bibliotekāre, kura pēc skata drusku atgādināja stereotipus par cietuma uzraudzi, es izdomāju, ka mēģināšu vēl citu ieeju. Trešā ieeja beidzot bija īstā - es iegāju iekšā telpā ar ļoti augstiem griestiem - vizuāli tā izskatījās līdzīgi baznīcai, tikai bez svētbildēm un grāmatu plauktiem baznīcas solu vietā. Te pēkšņi bibliotekāre tādā pavēlošā balsī sāka skaļi teikt, ka pēc piecpadsmit minūtēm bibliotēka vērsies ciet. Un momentā no visām pusēm man pretī sāka plūst cilvēku straume - jauni, veci, pensionāri, bērni, gājēju plūsma bija kā pēc kāda koncerta, tikai neviens nebija piedzēries. Es pa to laiku izdomāju, ka kādu grāmatu es tomēr varētu paņemt palasīt - lai būtu ko darīt sanatorijā. Un tā es paskatījos un redzēju, ka blakus kāpnēm, kas veda uz leju, blakus ir slīpas pamatnes (varbūt tur bija domāts būvēt plašākas kāpnes, bet nebija uzbūvēti pakāpieni), uz kurām ir sakrautas grāmatas. Es nevaru saprast, kā tās grāmatas vispār var tur noturēties, un domāju, ka vajadzētu kādu no tām paņemt palasīt un uzlecu uz tās pamatnes. Bet tajā mirklī, kad es paķeru vienu grāmatu, visa tā grāmatu kaudze sāk ar sāk ar troksni slīdēt lejā un krist uz apakšējā stāva grīdas. Es skatos - un uz grāmatas vāka ir manas mammas fotogrāfija, kas pakāpeniski mainās un kļūst nevis par manas mammas, bet kādas citas - viņai līdzīgas sievietes fotogrāfiju. Un te es dzirdu, ka nāk tā bibliotekāre un skaļā, piktā balsī saka: "Redzēju, ka te kaut kādas divas bomzienes ienāca. Vajadzētu noķert un piesist."
Ar to man pietika un es pamodos.
About this Entry
May. 12th, 2014 @ 11:50 am (no subject)

Nedēļas nogalē izdevās izkrāsot virtuvi (ne bez palīdzības, protams), izcept sēkliņcepumus, aiziet ciemos pie brāļa meitām un vēl nenakšņot mājās (kurās šobrīd ir diezgan liela krāsas dvinga). Daudz, ņemot vērā, ka brīva bija tikai svētdiena.

Toties naktī sapņoju, ka es atrodos kaut kādās sacensībās slēpošanā - milzīgos kalnos saulainā dienā - un slēpjot kaut kādā uzkalniņā esmu uzbraukusi ar tādu ātrumu, ka lidoju pāri lielai daļai trases. Sākumā nobīstos, bet pēc tam izslienos un mierīgi piezemējos.
About this Entry
May. 7th, 2014 @ 11:46 am (no subject)
Tags:

Naktī redzēju sapni, kurā Dailes teātris uzveda kaut kādu izrādi, kā skatuvi izmantojot lielveikala priekštelpu. Priekšskara vietā bija automātiskās durvis, kas vajadzīgajā brīdī atvērās. Skatītāji atradās ārpus lielveikala, taču - lai viņiem nebūtu jābūt zem klajas debess, lielveikalam bija piebūvēta vēl viena stikla piebūve. Izrāde sākās ļoti pēkšņi - vienā brīdī iznāca kāda sieviete un paziņoja, ka tūlīt notiks izrāde. Un tie cilvēki, kas bija apkārt, apmetās turpat uz vietas uz grīdas, lai to skatītos. Automātiskās durvis atvērās un uz skatuves slīdēja aktieri, ģērbušies tumšās drēbēs un kaut ko runājot. Fonā bija dzirdamas pilsētas skaņas - varēja noprast, ka izrāde būs par Rīgu mūsdienās. Te pēkšņi skatītāju lielākajā pūlī atskanēja šāviens, uz kura skaņu momentā atskrēja gados jauns apsargs, kurš aši vilka laukā šāvēju - jaunu deģenerātu - dzīvniecisku jaunu cilvēku ar naidpilnām acīm, netīriem, pajukušiem drediem, kas uz galvas bija saņemti tādā kā copē, ko saturēja skaidas gabals. Viņš bija saviebis seju un izkliedza naidīgus saukļus, parādot lielus, uz priekšu izvirzītus zobus. Un tad vienā brīdī viņš izrāvās no apsarga rokām, nokrita uz grīdas ceļos, bet nākošajā mirklī jau tēmēja uz apsargu ar pistoli. Apsargs - gadus 25 vecs jauns cilvēks ar gaišiem matiem - tāds mierīgs un nosvērts - arī bija paguvis izvilkt savu pistoli un tā viņi tur stāvēja un tēmēja viens uz otru. Deģenerāts - sakņupis ceļos - viss tāds naidpilns, indīgs, ienīstot visu pasauli. Apsargs - apbrīnojami mierīgs. Un tad deģenerāts ņirdzīgā balsī teica, ka apsargs jau tāpat nešaušot, jo tad taču viņš sēdēšot kopā ar viņu. Nedzirdēju, ko atbildēja apsargs, bet pēkšņi atskanēja šāvieni, visapkārt bija dūmi un panika. Un atkal atskanēja apsarga balss, kas ietieca šāvējam padoties. Un pēc mirkļa atskanēja deģenerāta balss, kas teica "Apcietiniet mani. Es gribu dzīvot".
About this Entry
Feb. 24th, 2014 @ 10:14 am (no subject)
Tags:

Brīvdienās es pieredzēju savu personīgo murgu rekordu. Vienas nakts laikā nosapņoju sekojošus sapņus - ļoti krāsaini un spilgti.

Pirmais sapnis - es kopā ar kaut kādu tūristu grupu biju devusies ceļojumā uz kādu valsti (šķiet, ka uz kādu no bijušajām Padomju republikām). Viens no apskates objektiem mums bija saullēkts virs padomju pelēkajām blokmājām. Tā mēs tur bijām sastājušies uz tāda neliela pakalniņa, mums priekšā bija vesela rinda ar pelēkajām blokmājām, pamazām ausa gaisma, kaut kur mierīgi dziedāja putni. Bija tāds spirgs, vēss rīts. Un tad pēkšni virs blokmājām pēkšņi parādījās MILZĪGS, MILZĪGS lidmašīnas priekšgals. Es sapratu, ka nāve ir klāt, nodomāju tikai -"Dieviņ, palīdzi" - un tad bija tumsa.

Kad atvēru acis, likās, ka es esmu slimnīcā. Bet izrādījās, ka nē - es biju jau pārdzimusi nākošajā dzīvē. Un es tikai nevarēju saprst, kāpēc cilvēki novērš skatienus no manas sejas, bet nu izturas samērā pieklājīgi. Bet to es sapratu tad, kad iegāju kādā dāmistabā un ieraudzīju savu seju- tā no dzimšanas bija klāta ar tādām kā apdeguma rētām. Bet jocīgākais tas, ka es pati ik pa brīdim redzēju arī savu pašreizējo ģīmi uzplaiksnām aiz tās sejas. Bet tas notika tik īsu brīdi, ka neviens cits to nemanīja.

Tas arī vēl nebija viss. Es atjēdzos, ka esmu jau nākošajā kaut kādā savā dzīvē. Biu tāda kā tīreļa vidū - augi apkārt bija līdzīgi tā kā Dienvidāfrikā - tādi nelieli krūmiņi ar dzelteniem ziediem, zaļgani, pelēcīgi, brūni toņi visapkārt. Un ne pārāk bieza migla. Un netālu bija redzams kalns, uz kuru man bija jādodas. Un es gāju un konstatēju, ka visapkārt man ir dzelkšņi un gar kājām ložņā dzeltenas čūskas un draudīgi šņāc. Es gāju un uzkāpu kalna galā. Un tad man skatam pavērās, ka man priekšā ir jauna ieleja ar tādiem pašiem brikšņiem un dzeltenām čūskām.

Un pēdējā sapnī es pēkšņi biju valsts sekretāre. Konstatēju, ka man mugurā ir kostīms un es kaut kur taisos doties.

Nu, vispār... z

Interesanti tas, ka pēc savas nāves sapnī es nepamodos, bet turpināju sapņot.
About this Entry