missalise

Pēdējais teikums ir tas, ko minēju, ka, ja jau tā jācieš, tad var izvēlēties dzīvi ar sevi, nevis ar varmāku.
Otrs, par ko domāju šādās situācijās, par tām lasot vai dzirdot - ja jau kopā ir tiks slikti, nav sapratnes, ir mobings utt, tad - kā tas nākas, ka šie cilvēki ir izvēlējušies dzīvot kopā un "būt laimīgi"?

Ja tā bija sākotnējā iekāre un otra skaistums, tad nav jābrīnās par šādu iznākumu. Ja sākotnēji otrs tika iepazīts un bija izzinātas otra cilvēka pamatvērtības, dzīves uzskati, tā domas, ko viņa nozīmē ģimene, kādu šis cilvēks vietu iedala otrai personai sev līdzās - tad tak nevajadzētu rasties pārsteigumiem. Pirms lūgt sievietes roku, ir jānoskaidro, vai konkrētā persona uztver vīrieti ar cieņu un vērtē to kā ģimenes galvu, jeb tikai kā naudas maku un izklaidētāju.

Protams, vajag drosmi sev pateikt - es kļūdījos sievas izvēlē, nākamo izvēlēšos rūpīgāk, vērtējot ne tikai vizuālo, bet arī tās uzskatus, rīcību dažādās situācijās un viņas attieksmi pret apkārtējiem :)

(Reply)(Parent) (Thread)

nē nu, skaidrs, ka tā. bet tas ir teorētiskajā ideālā. realitātē katrs ir ar saviem trūkumiem. problēmas sākas, jo neviens vairs negrib nest otra nastas un būt kopā priekos un bēdās, bet tikai priekos. tie man zināmie vīri nešķiras, jo, neskatoties uz sievu psihumu, tomēr mīl tās sievas un cer, ka vēl izdosies viņas vest pie prāta. un cik tad ilgi šķirsies, jo katra nākamā sieva atkal izrādās ekstrēmas sievišķīgās emocionalitātes pārņemta. un ja tu to nenesīsi un nepacietīsi, visu dzīvi pavadīsi vienos vienīgos šķiršanās procesos.

(Reply)(Parent) (Thread)

Man prieks par tiem vīriešiem, kuri mīl sievas ar visām viņu kaprīzēm :)

Lūdzu nevispārini, ka visas mēs tādas - emocionālas un histēriķes. Manā paziņu lokā nav nevienas tādas un arī pati esmu ļoti mierīga un "scēnu" esmu uzrīkojusi vien reizi dzīvē, kad atklāju otra krāpšanu.

(Reply)(Parent)

Pardon, bet

> neskatoties uz sievu psihumu, tomēr mīl tās sievas un cer, ka vēl izdosies viņas vest pie prāta. un cik tad ilgi šķirsies, jo katra nākamā sieva atkal izrādās ekstrēmas sievišķīgās emocionalitātes pārņemta.

tā ir klasiskā līdzatkarīgā pozīcija, no kuras jāārstējas ir tieši šiem vīriem. Pie tam, ja katra nākošā sieva izrādās tāda pati, tas diezgan liecina, ka viņi tādas neapzināti arī izvēlas -- sanāk atbilstošas saspēles.

(Reply)(Parent)

Ar to drosmi ne vienmēr ir tik vienkārši.

Ja kaut kas tāds atklājas pēc gada kopdzīves, kad abiem ir 25, tad daudzi būs gana drosmīgi.

Bet, ja abiem jau 40+, tad drosmīgais solis ir stipri sarežģītāks. Ir kopīgi bērni, kopīgs īpašums, kopīgi draugi, utt.
Un tieši šis ir laiks, kad nerealizējušies sapņi/cerības/plāni pamazām pāraug neapmierinātībā, rūgšanā un zāģēšanā.

P.S. Nez vai par to ir iespējams savākt ticamu statistiku, bet būtu interesanti uzzināt, cik % ģimenēs dzeršana un fiziskā vardarbība ir sākusies pēc otras puses emocionālās vardarbības. (Disklaimeri: Atbildi uz šo jautājumu nezinu, bet gribētu uzzināt. Neattaisnoju nevienu no vardarbības veidiem.)

(Reply)(Parent) (Thread)

Hm, interesanti. Būtu laba sociālā aptauja, bet nez vai mērķauditorija alktu tajā piedalīties.

(Reply)(Parent)