Albion

man šodien uzdāvināja tropiskās jūras ziluma moleskine blociņu, ļoti skaists, un tā kabatiņa pie aizmugurējā vāka. ak. nosaucu par papiasu akvamarīnu.

šodien jūtos ļoti, ļoti labi. kaklā nedaudz žņaudz nedaudz, tā kā uz raudienu velk, bet uz to priecīgo.

man liekas, ka arī 12. reizi skatoties drošsirdi, visas acis izraudātu.

bezmiegs un gadsimta galvassāpes. un man besī universitāte, gribu akadēmisko simtgadi.

- man patīk ar tevi sarunāties
- jā, jo visi citi tevi kaitina
- tu mani arī kaitini

es arī gribētu gari un plaši izplūst, pārlīt un pilēt zemē par saviem visādiem pārdzīvojumiem, nelaimēm - īstām un iedomātām, un dzīves vispārējo bezjēdzīgumu, bet tā kā man apkārt absolūtais vairākums cilvēku to jau dara, tad es to nevaru, jo 1) nevienam neinteresē (viņiem jau ir savs gaudu gabals) 2) es jūtos stulbi, jo "visi jau to dara". vienīgais, kurš klausās (nav jau tā, ka viņam ir izvēle) ir d. nabadziņš.

bet šis būtībā nav gaušanās par to, ka nevar normāli pagausties, bet gaušanās, ka man negribas gausties. varbūt es pat nolemšu to nedarīt. [kaut gan - tā tomēr ir bauda kārtīgi un no sirds nogausties, un nesakiet, ka jums tā nav.]

when he kisses me, he takes my breath away.

iesnu upes caur degunu plūst,
un grieķu gramatika galvā pūst.

dēm, esmu dzejniece.

vajadzētu prasties un izmantot brīdi, lai rakstītu sirdi plosošas poēmas par to, kā šai dzīvē sāp katrs elpas vilciens.

visu izdarīju, tikai "mācīties" nebija. nu lūk, tagad jaukiņš, jaukiņš 30. decembrīša vakariņš.