Es mīlu to mazo puisīti.
 
Ko ar tādu bērniņu darīt? Jāmācās būt labai mammai. Viņš no manis prasa tikai, lai viņš ir siltumā, tīrs un paēdis. Bet, ko es gribu no viņa? Ak, miljons. Lai viņš ir gudrs, lai viņš ir veiksmīgs, laimīgs, veselīgs, tāds un šitāds.
Give them food and let them grow, vai kā? Es negribu būt tāda, kas kas cenšas audzināt viņu tā, lai viņš atbilst kādam manis izvēlētam tēlam. Es gribu būt laba viņam. bet, vai sekojot Mārlija citātam, vecāki nedarītu pārāk maz.
 
Tomēr es neprasu padomu. I'll figure this out. Man tas viss patīk.
 
Skatījos uz viņu un pētīju viņa degunu. Ne man, ne Melnajam nav līdzīgs. Tas ir Giluču deguns. Manas vecmāmiņas tēvam tāds esot bijis. Vecmāmiņai līdzīgs, bet sievišķā versija. Skaisti. Tas ir labsirdīgu un mīļu negantnieku deguns, tā man šķiet.
Manai mammai un viņas brāļiem ir Giluču deguna forma, bet klasiskais Litavnieku deguna sarkanums. Vīriešiem reizēm pat zili violets tonis. Man un maniem brālēniem un māsīcām tas sarkanums ir ticis maz vai nemaz. Nu, brālēniem nemaz, man tomēr nedaudz ir. Bet deguna forma man ir izteikti Mičuliska- paliels un ar mazu kaulainu kuprīti.
 
Te nu būs.. manas dzimtas degunu vēsture. Aizraujoša lasāmviela, nešaubos.
 
Iedomājos, ja nu mūsu mazbērni izskatītos kā mūsu vectēvi? Gan man, gan Melnajam viens no vectēviem bija mazs, mazs bārdains rūķītis. Kaut kur tādai sakritībai taču ir jāparādās.