([info]mirdzums) rakstīja,
@ 2013-09-29 22:13:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Šķiet, ka mēs abi ar Mī varam justies ērti, kad viņš ir paaicinājis ciemiņus, tikai tad, ja mēs neesam ar viņa ciemiņiem.
Redz, viņš pasauc radus un draugus un tad kaut kur aiziet un ilgi nenāk atpakaļ, un man sort of tad būtu ar viņiem jāuztur čitčats. Bet es to vienkārši nedaru. Pat, ja man tie cilvēki patīk, es nevaru tā ņemt un jestri ar viņiem čalot. Es pat ar foršiem draugiem nemēdzu tā vienkārši pļāpāt, jo ir jāpaiet daudziem jo daudziem draudzības gadiem, lai es pārvarētu barjeras un varētu brīvi sarunāties. Ja tiekos bieži, tad varbūt neveiklais laiks ir neilgāks. ja dzivojam kopā, kā tas bija Avotos, tad pavisam īss.
 
Bet, nu, jā, tātad Mī ar saviem draugiem un radiem vienkārsi nerunā, bet es kautrējos runāt. Tad ideālā gadījumā mēs varētu sadzīt viņa ciemiņus kādā telpā, iemest tās istabas vidū kādu našķu paku un paši aiziet prom, lai nav jācieš neveiklas situācijas.
 
Vēl par neveiklām situācijās un Avotu cilvēkiem. Tātad ar viņiem es sāku brīvi kontaktēties samēra ātri, jo tomēr kopā meklējām dzīvokli un kopā arī samērā ilgu laiku dzīvojām. Nu jau ir pagājis vairāk kā pusgads, kopš nedzīvoju ar viņiem. Vakar tur bija ballīte, un kā man tur gāja? Es atkal nebiju spējīga ar viņiem runāt. Ir pagājis laiks, es esmu atrofējusies. Labi, ar [info]zupci vienmēr var runāt, viņš ir pārāk bārdains, lai rastos problēmas. Bet ar pārējiem, kuri paši nav pārāk aktīvi pļerkšķētāji, ir grūti.
 
Ziniet, bieži vien pusaudžiem un citiem tādiem ir situācijas, kad viņi ir ballītē, sēž kaktā un nerunā, bet pēc tam stāsta, ka ir labi pavadījuši laiku, kaut ari ir sēņojuši, neiesaistījušies un klusējuši. man tā kādreiz bija, bet, redz, vairs nav. Es gribu runāt ar saviem draugiem un man nav absolūti nekādas intereses sēdēt kaktā, klusēt un kontemplēt savās noskaņās.
 
Ja, nu, šo visu lasa kāds no Avotniekiem un domā, ka mēs aizbraucām prom neilgi pēc deviņiem tikai šī iemesla dēļ, tad šis kāds kļūdās. Iemesls tomēr bija tas, ka Didzis ir labi parādījis, ka nav mierīgs gulētājs, ja apkārt ir lieli ļaužu bari.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]pelnufeja
2013-09-30 13:33 (saite)
"Es gribu runāt ar saviem draugiem un man nav absolūti nekādas intereses sēdēt kaktā, klusēt un kontemplēt savās noskaņās."

Jā, man arī tā ir, kaut arī runāties tāpat bieži ir grūti.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]mirdzums
2013-09-30 15:29 (saite)
Jā, redz, man grūti ir vienmēr, ja vien es nerunājos ar kādu, ko ļoti bieži satieku vai arī esmu bijusi tuvās attiecībās ilgu laiku.
Ko darīt, lai to pārvarētu?

Kāpēc tev ir grūti?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]pelnufeja
2013-09-30 18:14 (saite)
Man arī agrāk bija grūti ar visiem, domāju, ka tāpēc, ka es vispār drīzāk esmu noslēgta un intraverta, kaut arī pēc citu uzmanības it kā tiecos. Agrāk es arī biju tāds, kurš tup mājās un lasa grāmatas, un, kad nonācu situācijās, kurās bija cilvēki, ar kuriem man ļoti gribējās sarunāties, es vienkārši to nespēju, jo man nemaz nebija tādas sarunāšanās prakses, kas laikam ir ļoti bēdīgi. Man tā nespēja runāt ir ļoti liela problēma. Vēl viens iemesls - es bieži nemaz nespēju sarunā formulēt to, ko man gribas pateikt, vārdi neatnāk, ir tikai izplūdušas idejas, es drīzāk esmu rakstītājs, nekā runātājs.
Tagad ir tā, ka milzīgas problēmas sarunāties man ir tikai tad, ja pret cilvēku ir kādas neizrunātas jūtas, es varu sēdēt, tupi skatīties uz kādu, kurā esmu samīlējusies, bet nespēt pateikt nevienu vārdu, kas, protams, no malas var būt ļoti aizkaitinoši un muļķīgi.
Nezinu, kā šito var pārvarēt - man šķiet, ka man situācijas uzlabošanās ir saistīta ar kaut kādu atvēršanos pasaulei kopumā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?