Jā, man tagad ir kauss, kā arī diploms un medaļa :)
Laikam pirmo reizi mūžā esmu ieguvusi godalgu sporta sacensībās...
Sestdien skriešanas sacensībās 2,8 km distancē ieguvu trešo vietu :O
Diezgan jocīgi vispār! :)
Bet prieks! :):):)

Nu tā, fantastiski...
Salsas IV kursam tomēr ir pārāk mazs interesentu skaits, tādēļ tas nebūšot :( Varot iet uz priekšzināšanu salsu... Bet tā ir citā laikā, un citā laikā es savukārt netieku.
Salsas IV vietā/laikā tiek piedāvāts Latīņamerikas deju kurss iesācējiem (Bačata, Bačatango, Rietumkrasta svings un Ča-ča-ča)... nezinu, varbūt tiešām jāpamēģina kaut kas jauns?
Kaut gan man tomēr vis-vis-visvairāk Salsa iet pie sirds...

"Neliec staigāt savai mīlai virs bezdibeņa kaut vai tamdēļ, ka tas ir dziļš."
/ R.Tagore./

(Vispār par šo te man vajadzētu ilgāk padomāt... Mhm!)

Īsāk sakot - riebjas.
Nepietiek ar to, ka ir kaut kāds vnk vājprātīgs darba apjoms. Turklāt vēl tāda darba, kas izsmeļ visus emocionālos resursus tā, ka visa apkārtējā pasaule sarūk datorkastes un exeļa tabulas lielumā... tā, ka, izejot ārā no biroja, sāc tikai aptvert, ka aiz biroja sienām rit īsta dzīvība, un citi cilvēki ir patiešām dzīvi, priecājas, smaida un smejas... un JŪT!!! Tajā laikā, kad Tu, kā tāds ieprogrammēts robots tikai strādā un strādā, un stādā... Rodas sajūta, ka tas, ka visu dienu runā ar cilvēkiem, paņem kaut kādu daļu no Tevis, dienas beigās atstājot Tevi pilnīgi iztukšonu un emocionāli vienkārši trulu. Normāli tas, protams, nav.
Nē, bet tas vēl nebūtu viss. Papildus tam Tev vēl ir jākalpo par kompleksu "novadītāju" citiem. Citreiz brīnos, par kādiem nopelniem iedala tos "pilnos kompleksu komplektus"?!
Labi, viss ir labi, man ir darbs.
;)
P.S. Profilaksei atkal jāaplūko brīvprātīgā darba piedāvājumus Āfrikā!

Lai visiem jauka diena! :)
Mīļajam - buča! :)*

"Mēģiniet dabūt to, ko gribat, citādi jums nāksies vēlēties to, ko esat dabūjuši."
/ B.Šovs./

"Burvīgs" pārsteigums piemeklēja mani birojā, piektdienas vakarā, mēģinot ātri pabeigt dažus no steidzamajiem darbiem, lai varētu ātrāk, ātrāk doties mājās... Birojā biju palikusi gandrīz viena, neskatoties uz to, ka darba laiks bija tik tikko beidzos, bija knapi pāri sešiem vakarā. Vnk gandrīz visi vienā mirklī ņēma un izzuda :) Palika vēl tikai Jānis tālu, tālu otrā biroja galā. Parasti gan šajā laikā birojs vēl nav TIK tukšs, bet ne par to stāsts...

Sēžu un ar pusaizmigušām acīm skatos monitorā (bijou modusies 3:50 no rīta), absolūti mehāniski papildinu datu bāzi, ar vienu vienīgu domu - beidzot doties prom... Pēkšņi dzirdu no ārdurvju puses klikšķi, it kā kāds nāktu iekšā. Nedaudz jocīgi, jo man likās, ka durvis ir aizvērtas (no ārpuses tās nav attaisāmas bez atslēgas vai darbinieka kartes...), bet nu neko, gadās jau arī, ka durvis neaizcērtās līdz galam. Tad var ienākt bez "palīglīdzekļiem". Sēžu un skatos uz durvīm, gaidot, kas ienāks. Bet neviens nenāk. Nu labi, cik tad ilgi var uz durvīm skatīties, mājās taču gribas... Pamanu, ka pie ieejas durvīm ir izslēgusies gaisma, kas automātiski izslēdzas, ka ilgāku brīdi telpā neviens nekustas. Nodomāju, ka skaņa nākusi no gaismas izslēgšanās klikšķa un strādāju vien tālāk.

Paiet vēl kāds ilgāks brīdis līdz izdzirdu atkal kādu klusu rosību pie ārdurvīm... Nodomāju, ka nu beidzot nācējs (manuprāt, protams, kāds no kolēģiem, jo kādēļ lai šādā laikā nāktu kāds cits?!?!) būs sadūšojies nākt iekšā... Dzirdu, ka ieejas ārdurvis klusām tiek atvērtas un skatos uz durvīm. Un par pārsteigumu sev ieraugu nevis kādu no kolēģiem, bet gan lēnu un piesardzīgu iekšdurvju roktura kustību, kas lēnītēm, lēnītēm un klusiņām tiek laists uz leju... Te nu man beidzot pielece, ka nācējs nebūs nedz kolēģis, nedz jebkāda cita ar darba jautājumiem saistīta persona... Tajā brīdī man palika tā kaut kā nedaudz neomulīgi, jo nezināju īsti, ko vislabāk tādā brīdī darīt. Saukt Jāni varētu būt diezgan bezjēdzīgi, jo viņš ir tālu, iespējams, nedzirdēs, iespējams, nenāks uzreiz, kad saukšu... Bet nu ilgi domāt arī nevarēja. Paņēmu durvu atslēgas pulti un nospiedu, jo ārdurvis tāpat jau bija vaļā, bet pults nospiešana rada signalizācijas klikšķim līdzīgas skaņas... Izdzirdot durvju klikšķēšanu, nelūgtais viesis tik pat klusi, bet daudz ātrāk durvis aizvēra un ātri devās prom.

Pēc brīža ar kolēģi nosecinājām, ka treptelpā vairs neviena nav un ārdurvis ir kārtībā.
Jāatzīst, ka, lai arī viss beidzās labi, pārāk patīkami tas viss nebūt nebija.
Ātri pabeidzu vissteidzamākos darbus, ieslēdzu palikušo birojā kolēģi un piesardzīgi devos mājās.

Bet te nu mans secinājums: tas, ka laiks vēl nav vēls un birojs vēl nebūt nav tukšs, neattur zagļus no mēģinājumiem papildināt savu materiālo bāzi uz citu rēķina... :(

Esiet piesardzīgi!

Apbrīnoju cilvēkus, kam ir kaut kam laiks. Man laikam nav. Nekam īsti. Riebjas godīgsakot, vienkārši riebjas.
Vai laiks kādreiz būs? Vai arī tas ir vienkārši attieksmes jautājums, ko iespējams atrisināt jau tagad, pieņemot dažus radikālus lēmumus?
Vai arī es esmu cilvēks ar iedzimtu vajadzību pēc laika trūkuma?
Vemt gribas, tas arī viss, ko šobrīd izjūtu pret pastāvošo situāciju.

Piedalījos šodien. Pasākuma mērķis bija pievērst uzmanību krūts vēža problēmai Latvijā un pasaulē.
Vispār jauks labdarības pasākums, tikai es tam novēlētu daudz plašāku atbalstītāju pūli...
Mūsu komandas skrējiens gadījās tieši tajā laikā, kad sākās slapjo sniegpārslu sniegputenis. Finišējām apsnigušas/-ši, nošļakstītas/-ti un ļoti smaidīgas/-gi :)
Noteikti vajag un ir vērts piedalīties! Kaut vai idejas un vienotības vārdā!

"Mums jāpieņem ne tikai pareizi lēmumi, bet arī tādi, kas padara dzīvi skaistāku..."

No visām pasaules vietām, kas mani nepārprotami vilina (un tādu ir ļoti, ļoti daudz, jo vilina gandrīz ikviens ceļojums, sākot no vietējās ekskursijas, beidzot par ziemeļblāzmas skatu ķeršanu aiz polārā loka...), tieši Francija man nezināmu iemeslu dēļ ir izpelnījusies kaut kādu manu īpašo iekšējo mīlestību.

Un tagad varu uzzsmaidīt par to, ka esam ieplānojuši beidzot kopīgi doties uz Parīzi :) Par ko man, protams, jāpateicas otrās puses rosībai un apņēmībai izdevīgu biļešu atrašanas un sagādes jautājumā... :)

Neskatoties uz to, ka esmu jau šo burvīgo pilsētu savulaik apmeklējusi, šis apstāklis manī izraisa neaprakstāmu sajūsmu, kas līdzinās mūsu mazās Čīles vāveres sajūsmas spiedzieniem, ar ķepiņām saķerot ozola zīli... :):)

Vēl šajā sakarā iedomājos, ka jāatkārto kaut kas nedaudz no franču valodas... Citādi vairs atceros tik ciparus, standartfrāzes un ēdienu nosaukumus :D Ar to šoreiz nepeitiks!

 

Iedvesmas avots Ķīnas ceļojumiem:
http://www.travel-china.net/six-most-beautiful-waterfalls-of-china.html

Sapnī redzēju darbu. Fantastiski...
What's next?

"Visas mūsu gaušanās iemesls par to, ka mums kaut kā trūkst, ir nepateicība par to, kas mums jau ir."
/Daniels Defo./

 

"Cilvēks ir dzimis, lai dzīvotu, nevis lai mēģinātu dzīvot."
/Boriss Pasternaks./

P.S. Ko es te daru?...

Gadā ir tikai divas dienas, kurās mēs neko nevaram iesākt. Viena ir vakardiena un otra – rītdiena. Tādējādi šodien ir īstā diena, lai mīlētu, ticētu, darītu un – galvenokārt – dzīvotu!

"Es sapņoju par tūkstošiem jaunu ceļu... Es piecēlos un gāju pa manu veco... "

/Ķīniešu sakāmvārds./

Nespēju samierināties ar to, ka man nav speciālo salsas apavu...

Nu vajag. Vajag un viss :D

Man patīk mūsu darba koplietošanas ledusskapis.
Katrs kaut ko atnes un ieliek, un tad, ja nu rodas vajadzība, var kaut ko noskatīt un mēģināt veiksmīgi iemainīt :D
Es šobrīd no savas puses varu piedāvāt iesāktu biezpiena paku :D
Laba manta: nostiprina jūsu vārgos kauliņus, kā arī uzlabo atmiņu (kas krīzes laikā ir "vai, vai" cik svarīga!).