Neliela melanholija, kas izraisa domīgu smaidu...
Tieši pirms gada šajā laikā es sēdēju iekš milzīgās Delta Fly lidmašīnas Briseles lidostā un gaidīju tās pacelšanos, lai dotos aptuveni 9 stundas garā lidojumā uz ASV saulaināko štatu - Floridu.
Lai arī biju un jutos tiešām slima, dzēru kaut kādas ārprāta antibiotikas un biju pirms tam par viskaut ko pārstresojusies, ceļojums bija vnk neaizmirstam, kā arī zināmā mērā ietekmēja vairākus manus uzskatus un priekštatus par pasauli un cilvēkiem kopumā.
Tagad, atceroties to, ka februāra aukstumā un skarbumā Tu vari nonākt kādā vietā, kur spīd saule, aug palmas un pie kājām skalojas Meksikas līča vilnīši, krastā izskalojot pasaulē skaistākos gliemežvākus... liekas, ka šobrīd izdarītu gandrīz jebko, lai tur nonāktu vēlreiz. :)
Bet kopumā - cik labi, ka cilvēkam ir atmiņas. Un ne tikai notikumu, bet arī sajūtu atmiņas. :) Tāpēc man šodien somiņa līdzi ir pāris apelsīni un Sanibel salā iegādātais lūpu spīdums ar tā īpatnējo smaržu :)

Varbūt kāds jau sen tādu ir iekārojis... varbūt noderēs Ziemassvētku ballei... bet varbūt vēl labāk - kādai Ziemassvētku dāvanai :)

Lai nu kā, gribēju ieteikt šo smuko lietiņu - unikālus žabo, - arī jums.

Bildes un kontaktinformācija šeit.

Viss skaistais, protams, beidzas tik ātri, ka nepaspēj to īsti aptvert. Esmu jau atpakaļ darbā, un mans mini-atvaļinājums ir paskrējis vēja spārniem.

Bet bija forši. Tiešām forši - aizbraukt uz saulainu vietu ar divām mīļām draudzenēm un vairs nedomāt par darbu un ikdienas steigu.

Laika bija maz, bet mums ārkārtīgi veicās :) Un Stambula mums katru rītu smaidīja pretī ar saulainu smaidu, taču atvadoties no mums skumji raudāja... :)

P.S. Un, lai arī ko nejauku jums teiktu par Turciju un turkiem, nevajag ticēt. Vajag aizbraukt un pārliecināties, ka tie ir "klusā telefona" efekta rezultātā radušies stereotipi.

Kārtējā apsēstība. Es laikam nevaru tā mierīgi dzīvot un priecāties par to, kas ir. Ieraudzīju pavisam nejauši draudzīgajā portālā sludinājumu par auduma ziedu veidošanas kursiem... Paskatījos... Bildes tik smukas :) Tagad man, protams, vajag. Un tieši ir vienu reizi nedēļā, tajā vakarā, kad man nav neviens mākslas kursu priekšmets... Bet tas arī ir vienīgais darbdienu vakars, kad ir laiks skriešanai. To es arī negribētu mainīt, jo tādā gadījumā progresa vietā mani sagaidīs tikai un vienīgi regress. Un to es šobrīd nekādi negribētu pieņemt! Laikam būs kaut kā jāpaciešas vai jāpameklē kaut kas cits... citos laikos. Jāsāk reiz domāt saprātīgi un iespējas uztvert mierīgi un pārdomāti.

Bet kārdinājumam... dažas bildes :)

Rokam būt!

Čīles vāvere ir ārprātīgi nemierīgs radījums.
Jau kopš piektdienas vakara, no mājām ejot, vīrs noslēpj "vitāli svarīgākos" vadus...
Iemesls tam, protams, ir Čīles vāveres jaunākās izdarības.
Piektdienas vakarā, pārvelkoties mājās nakts tumsā no Spices nakts iepirkšanās, atklājām, ka vienas no būrīša durtiņām (kuras vēl nav aizsietas ar stiepli) ir attaisītas vaļā. Būris, protams, tukšs... Kurš gan sēdētu būrī, ja ir iespēja lekt ārā un doties pa taisno uz dzīvokļa kārdinošāko un vilinošāko vietu, kas atrodas starp virtuves sienu, grīdu un plīts aizmuguri... Sēdēt tumsā un putekļos aiz plīts, protams, ir daudz, daudz aizraujošāk, nekā sēdēt ar barību, sienu, skrienamo ratiniņu un graužamajiem zariem apgādātā būrītī...
Tāpat arī vakar vakarā Čīles vāvere vēl ilgi pēc mūsu atnākšanas cilpoja pa dzīvokli, līdz ielīda radiātorā un sāka tur kaut ko grauzt ar skaļu troksni.
Tagad domājam risinājuma variantus... Laikam būs jāseko draugu piemēram un būris jāaprīko ar piekaramo atslēdziņu. Njā.

Šeit Šarls Degū vēl tikai viena mēneša vecumā (kad būra atlaušanas idejas vēl nebija tik ļoti apsēdušas mazā pūkaiņa prātu):