Neliela melanholija, kas izraisa domīgu smaidu...
Tieši pirms gada šajā laikā es sēdēju iekš milzīgās Delta Fly lidmašīnas Briseles lidostā un gaidīju tās pacelšanos, lai dotos aptuveni 9 stundas garā lidojumā uz ASV saulaināko štatu - Floridu.
Lai arī biju un jutos tiešām slima, dzēru kaut kādas ārprāta antibiotikas un biju pirms tam par viskaut ko pārstresojusies, ceļojums bija vnk neaizmirstam, kā arī zināmā mērā ietekmēja vairākus manus uzskatus un priekštatus par pasauli un cilvēkiem kopumā.
Tagad, atceroties to, ka februāra aukstumā un skarbumā Tu vari nonākt kādā vietā, kur spīd saule, aug palmas un pie kājām skalojas Meksikas līča vilnīši, krastā izskalojot pasaulē skaistākos gliemežvākus... liekas, ka šobrīd izdarītu gandrīz jebko, lai tur nonāktu vēlreiz. :)
Bet kopumā - cik labi, ka cilvēkam ir atmiņas. Un ne tikai notikumu, bet arī sajūtu atmiņas. :) Tāpēc man šodien somiņa līdzi ir pāris apelsīni un Sanibel salā iegādātais lūpu spīdums ar tā īpatnējo smaržu :)