"Burvīgs" pārsteigums piemeklēja mani birojā, piektdienas vakarā, mēģinot ātri pabeigt dažus no steidzamajiem darbiem, lai varētu ātrāk, ātrāk doties mājās... Birojā biju palikusi gandrīz viena, neskatoties uz to, ka darba laiks bija tik tikko beidzos, bija knapi pāri sešiem vakarā. Vnk gandrīz visi vienā mirklī ņēma un izzuda :) Palika vēl tikai Jānis tālu, tālu otrā biroja galā. Parasti gan šajā laikā birojs vēl nav TIK tukšs, bet ne par to stāsts...

Sēžu un ar pusaizmigušām acīm skatos monitorā (bijou modusies 3:50 no rīta), absolūti mehāniski papildinu datu bāzi, ar vienu vienīgu domu - beidzot doties prom... Pēkšņi dzirdu no ārdurvju puses klikšķi, it kā kāds nāktu iekšā. Nedaudz jocīgi, jo man likās, ka durvis ir aizvērtas (no ārpuses tās nav attaisāmas bez atslēgas vai darbinieka kartes...), bet nu neko, gadās jau arī, ka durvis neaizcērtās līdz galam. Tad var ienākt bez "palīglīdzekļiem". Sēžu un skatos uz durvīm, gaidot, kas ienāks. Bet neviens nenāk. Nu labi, cik tad ilgi var uz durvīm skatīties, mājās taču gribas... Pamanu, ka pie ieejas durvīm ir izslēgusies gaisma, kas automātiski izslēdzas, ka ilgāku brīdi telpā neviens nekustas. Nodomāju, ka skaņa nākusi no gaismas izslēgšanās klikšķa un strādāju vien tālāk.

Paiet vēl kāds ilgāks brīdis līdz izdzirdu atkal kādu klusu rosību pie ārdurvīm... Nodomāju, ka nu beidzot nācējs (manuprāt, protams, kāds no kolēģiem, jo kādēļ lai šādā laikā nāktu kāds cits?!?!) būs sadūšojies nākt iekšā... Dzirdu, ka ieejas ārdurvis klusām tiek atvērtas un skatos uz durvīm. Un par pārsteigumu sev ieraugu nevis kādu no kolēģiem, bet gan lēnu un piesardzīgu iekšdurvju roktura kustību, kas lēnītēm, lēnītēm un klusiņām tiek laists uz leju... Te nu man beidzot pielece, ka nācējs nebūs nedz kolēģis, nedz jebkāda cita ar darba jautājumiem saistīta persona... Tajā brīdī man palika tā kaut kā nedaudz neomulīgi, jo nezināju īsti, ko vislabāk tādā brīdī darīt. Saukt Jāni varētu būt diezgan bezjēdzīgi, jo viņš ir tālu, iespējams, nedzirdēs, iespējams, nenāks uzreiz, kad saukšu... Bet nu ilgi domāt arī nevarēja. Paņēmu durvu atslēgas pulti un nospiedu, jo ārdurvis tāpat jau bija vaļā, bet pults nospiešana rada signalizācijas klikšķim līdzīgas skaņas... Izdzirdot durvju klikšķēšanu, nelūgtais viesis tik pat klusi, bet daudz ātrāk durvis aizvēra un ātri devās prom.

Pēc brīža ar kolēģi nosecinājām, ka treptelpā vairs neviena nav un ārdurvis ir kārtībā.
Jāatzīst, ka, lai arī viss beidzās labi, pārāk patīkami tas viss nebūt nebija.
Ātri pabeidzu vissteidzamākos darbus, ieslēdzu palikušo birojā kolēģi un piesardzīgi devos mājās.

Bet te nu mans secinājums: tas, ka laiks vēl nav vēls un birojs vēl nebūt nav tukšs, neattur zagļus no mēģinājumiem papildināt savu materiālo bāzi uz citu rēķina... :(

Esiet piesardzīgi!