Es nepiekrītu tam, ka būtu atrasti veidi, kā noteikt "pierādāmi atmetamus" mērķus. Var tikai izvērtēt mērķu prioritātes, vadoties pēc pieejamās (un laikā mainīgās) evidences.

Pie tam, te ir būtiski atcerēties un ievērot robežšķirtni starp organizatoriskajiem un individuālajiem mērķiem, lai zinātne pati nekļūtu par politiku un tirāniju. Proti, indivīdu un grupu labākajās interesēs viennozīmīgi ir sekot evidencei, bet šo sekošanu nedrīkst padarīt par uzliktu pienākumu, pie tam (kā tas šādā scenārijā būtu gandrīz neizbēgami, zinot to, kā darbojas cilvēki) zem tāda vai citāda specifiska šīs evidences lasījuma. Ir apdomīgi atcerēties, ka lielākajā daļā "nopietno" lietu evidence ne tuvu nav tik viennozīmīga, ka uz tās izdarītos slēdzienus var pieņemt par praktiski vienādiem ar aksiomām.

Visbeidzot, un te es viennozīmīgi runāju tikai no savu personīgo vērtību pozīcijas, vismaz ceteris paribus vairāk brīvības ir labāk, nekā mazāk brīvības, kas nozīmē, ka tur, kur no augšas padotu likumu vietā var iztikt ar rekomendācijām un neitrāli prezentētu informāciju, tur es arī labprāt redzētu to šādi notiekam, arī tad, kad šī informācija ir tobrīd labākās zinātniskās izpratnes attēlojums.