Es atzīstu, ka mūziku saprotu virspusēji tādā nozīmē, ka neesmu studējis mūzikas teoriju (tiesa uzticos autoritātēm, kuru deskriptīvos rakstus esmu lasījis) un nevaru nolasīt lekciju par polifonijas evolūciju kontrapunkta virzienā un tādā garā. Zinu ar ko konceptuāli atšķiras dažādu periodu mūzika un kā konkrēti komponisti tika saņemti šajos periodos, par to tiešām senāk ar interesi lasīju.
Tiesa tam šīs sarunas kontekstā nav būtiskas nozīmēs, jo strīds nav par muzikālu virzienu vēsturisko attīstību un cik kurš no mums kompetents skaņdarbu strukturālā analīzē, bet par daudz vienkāršāku lietu - vai pastāv kvalitatīva hierarhija cilvēka ģēnijā.

Terminu "ģēnijs" nelietoju kā tu to apraksti. Mocarta reti sastopamā spēja ļoti agrīnā vecumā darīt ļoti komplicētas lietas padara viņu par child prodigy. Viņa izcilību noteica tas, ka viņš sacerēja izcilu mūziku (savos nobriedušākos gados), nevis tas, ka bija brīnumbērns. Vispār klasiskajā mūzikā raksturīgs, ka komponisti rada izcilākos darbus brieduma gados, nevis jaunībā. Dabiski, ka cilvēka ģēnijs caurstrāvo to visu, bet gradācija ir nevis cik kurš bija virtuozs 10 gadu vecumā, bet kurš ko atstājis aiz sevis. Tad lūk Mocarts-bērns ģenialitātes ziņā bija pilnīgs burbulis salīdzinājumā ar Mocartu-pieaugušo, bet Bībers pat salīdzinājumā ar Mocartu-bērnu ir burbulis. Nemaz nerunājot par Bahu, kas visiem viņiem ir tētis.

Ļoti šaubos, ka pat tu tā godīgi tici savam pēdējam teikumam. Pat, ja mūzika nav tavs jājamzirdziņš, varu derēt, ka ir kāda cita tēma, kurā tu diez vai ļautos relatīvismam un pielīdzinātu sevi spiedzošai tīnei. Visi cilvēki zina, ka viņos iekšā ir spēja saprast, bet mūsdienu dekonstruktīvisma filozofija par varītēm cenšas pārliecināt, ka cilvēks pēc noklusējuma nevar tā īsti neko zināt. Pat akadēmijā šīs vēsma jau labu laiku persistē.