Mnja. Man ir aizdomas, ka tavas zināšanas par abu komponistu mūziku ir ļoti virspusējas. Pirmkārt, abu mūzika stilistiskā ziņā ir fundamentāli atšķirīga - Bēthovena dzīves laikā Baha mūzika tika uzskatīta par smagnēju un novecojušu, nevajadzīgi sarežģītu, nevis ģeniālu. Fun fact: Bēthovens nomira divus gadus pirms aizsākās t.s. Baha "atdzimšana".

Otrkārt, ko nozīmē komponists-ģēnijs? Jēdziens "ģēnijs" parasti tiek rezervēts ļoti ārkārtējām, neparastām, reti sastopamām spējām. Tātad raksturojumam atbilst, piemēram, leģendas par Mocartu, kurš savas pirmās kompozīcijas esot sācis rakstīt 5 gadu vecumā, un, būdams pieaudzis, esot spējis starp visu savu bohēmu un citām ķezām saņemties un neticami ātri uzrakstīt pasūtījuma skaņdarbus līdz ar termiņa beigām. Abi B, turpretī, drīzāk būtu raksturojami kā ļoti talantīgi amatnieki (šī vārda vislabākajā nozīmē), kuri pie savām kompozīcijām strādāja ilgi un/vai sistemātiski, tās meistarīgi un pacietīgi slīpējot. Ir saglabājies liels daudzums Bēthovena melnrakstu, kur pat tik vienkārša melodija kā 9. simf. 4. d. koris (plašāk pazīstams kā "Oda priekam") ir rakstīta un pārrakstīta daudz un dažādos variantos. Savukārt, Bahs esot rakstījis daudz un gana ātri. Bet - Bahs savu polifonisko mūziku rakstīja, vadoties tīri pēc matemātiskiem aprēķiniem, lai ievērotu sistemātisku tēmu pāreju starp balsīm; kā arī, viņam patika spēlēties, melodijās iekodējot vārdus (notīm ir arī burtu apzīmējumi).

Nu lūk. Un, zinot visu šo un vēl vairāk, runas par "absolūto ģēniju" un "logosa manifestāciju" man izskatās, hm, kvalitatīvi ļoti līdzīgas tām spiedzošajām tīnēm Bībera koncertos.