Par pirmo rindkopu – es īsti nesaredzu problēmu. Dažādie cilvēku parametri arī tagad masīvi atšķiras, tikai šobrīd šīs atšķirības nosaka ārpus cilvēku kontroles esoši procesi. Man nav skaidrs, ar ko tas būtu labāk par "bērnu dizainu", īpaši ņemot vērā to, ka, pirmkārt, šobrīd tam visam nāk klāt iedzimtas slimības un defekti un, otrkārt, dabā lielai daļai vērtīgu īpašību ir visai maza varbūtība izpildīties un arī tad lielākoties ne tādā mērā, kāds būtu sasniedzams optimizējot. Es neuzskatu, ka šīs tehnoloģijas ieviesīs utopiju, taču man gluži labi derētu arī situācija, kur tābrīža dizaina avangards ir dažādos veidos ievērojami spējīgāks par šībrīža ģenētiskās loterijas avangardu, savukārt pārējiem, kā minimums, nav predispozīciju uz vēžiem, progresējošajām muskuļu distrofijām un citām dabas veltēm.

Par otro – es piederu pie tiem, kuri uzskata, ka līdz ar augšupielādes tehnoloģiju parādīšanos digitizētā cilvēces daļa ļoti strauji sāks daudzos būtiskos veidos masīvi atšķirties no nedigitizētās (kā labu kopsavilkumu šai hipotēzei sk. R. Hansona "Age of Em"), līdz ar to vienas no šīm cilvēces apakškopām standarti varētu visai maz attiekties uz otru un otrādi. Kas attiecas uz dzīvē atgrieztajiem krionikas pacientiem (caur digitizāciju vai kā citādi), tad viņus jelkurā gadījumā gaida futūršoks un tam sekojošās aklimatizācijas grūtības, no kā es šobrīd neredzu iespēju izvairīties.