Interesanti, ka humanitārie, kam vajadzētu gan saprast un novērtēt vārda spēku (un nelikt skolās mācīt, piemēram, Mein Kampf), gan arī rūpēties par kvalitātes standartiem ("[criticism is] simply to know the best that is known and thought in the world", kā teica viens Viktorijas laika džentelmenis) ir pirmie, kas gatavi sajūsmināties par pēdējo sūdu ja vien tajā ir "mesidžs" vai tas viņus izlaidē.

Vai tur kāds brīnums, ka mūsu sabiedrībā humanitārās zinātnes tiek uzskatītas par plānā galdiņa urbēju kopienu? Faktiski tas ir viņu pašu sasniegums.