Es nesākšu kārtējo tirādi par tradīcijām, bet vai tiešām ir tik grūti iedomāties tādus variantus par tēmu, kuros ir gan draugi, gan satiksme ar tiem, gan estētika un visi pārējie mazie dzīves prieki, tikai tie ir nobīdījušies tā, ka ēšana tajos spēlē labākajā gadījumā otršķirīgu lomu?

Konkrēts piemērs: situācija, kur lielākā daļa draugu un pārējo tuvo cilvēku mikrogrupas locekļu ir vai nu citās planētas malās, vai arī ir tikpat aizņemti, tādēļ tikšanās un draudzēšanās pārsvarā notiek vai nu online, vai sanāksmēs un konferencēs, kur nevienam starp pirmajām prioritātēm nav kulināra ekstravagance. Tieši tas pats attiecas uz estētiku — intereses trūkums par kaut ko vienu nenozīmē intereses atrofiju, tas tiešām nav sarežģīti.