Es speciāli atgriezos, lai pateiku, ka man tomēr mājās vienai uzturēties ir tīri vientulīgi. Ja ir kāds vēl, tad ir lielāka drošības sajūta. Vienmēr tas tā ir bijis. Kaut ir bijuši laiki, kad viena esmu bijusi biežāk, kā kad mamma ir mājās..vai arī Rīgā dzīvojot - jā, kolēģe retāk bija mājās un arī - šī vienuma(varbūt ne vienmēr vientulības) sajūta. Pats jocīgākais - kad kāds ierodas, es sāku ilgoties pēc tās vienatnes ar sevi!

Savā ziņā arī agrāk piefiksēju, ka tas ir mans iekšējais barometrs - vēlēšanās pēc būšanas pašai ar sevi, tātad - vai man ar kādu kopā esot rodas/nerodas šī sajūta. Ne vienmēr attiecībās ar pretējo dzimumu, kaut, atzīšos, sākumā tā biju to domājusi. Bet atcerējos, ka šī sajūta ir pārņēmusi arī kaut kādos nebūt tusos, biedru lokā.

Bet citreiz atkal ir tā - ar pavisam itkā diezgan svešiem cilvēkiem rodas tāds kontakts, ka tikai labu laiku vēlāk atceries, GodDammit - šitie tak ir zināmi tikai kopš plxt.... un ir tik kruti:))!

Jā, vispār arī melnie joki - tiko mans samsungs noklindzināja sms signālu, es jau sapriecājos, ka varēs akal šo to jauku palasīties, aha.. kas Tev deva.. to, ko man nezinkādā bezsakarā darbs šodien ieskaitīja(kaut tipa darbam nevajadzeeja skaitīt), to pašu egoistiskā karte noplēsa acis nepamirkšķinot. Atstāja mani bez prieciņa. 

Vēl es parunāšos, kamēr vel ir iekšās.

Sagribējās sev sevi parādīt no labās puses, nu lai to darītu, tikko(!!!) izpucēju māju un lai varētu sev sevi parādīt, tā nospodrināju spoguli, nu tāa.. ziniet;)!