Nu zini kā, mums tas nav tik mizerabli, kā tas tur uzrakstīts, bet pēc sajūtām, ko eirokvartāls sniedz brīvdienās (tuvu vakuumam, pilnīgi bezpersonisks tukšums) un es iedomājos, ja mēs tur dzīvotu vai kāds no mums te būtu viens - zini aiziet pa to taku, kad tu tērē lielu naudu visādiem sūdiem un paliec par tādu šeldonveidīgu, tikai sausiņu = pie tādiem nosacījumiem man liekas te tas tas nav grūti.
No otras puses lasot kaut kā uztver to, ka tiešām uz daudziem cilvēkiem paskatoties sabiedriskajā transportā rodas sajūtas, ka tie varētu būt tie, par kuriem to raksta. Un vēl - neviens no mums nav klasiskais eirobirokrāts ar galvu reibinošiem cipariem kontā, kad smadzene iet ķīselī un pa dienu tavs lielākais prieks ir pārbīdīt papīrus. Tapēc man prieks, ka mūsu darbs nav no... līdz..., bet ir visādas papildus iešanas un darīšanas,nu ko priekšnieks liek, bet tas nav sauss darbs, bet kautkas inčīgs, sevis izlītošanās etc. Bet atsēdēt Briselē 25 gadus lai aizejot pensijā vai neilgi pirms tam lidotu ar helikoteri uz villu Spānijā - nu kas tā par dzīvi???? (ir dzirdēts gadījums... )
Man vispār šī nedēļa laikam aizgāja Briseles mīlestības zīmē,kur šis raksts ir viens no pieturpunktiem, un par ko man ir padomā viens atsevišks pousts :)