Un tātad lēdijas un džentlmeņi - vstrečaiķe, mans brīvdienu stāsts :)))

Un ja tagad jus savam psihoterapeitam teiksiet - "Dakter, es redzu pingvīnus Rīgas ielās, daudz daudz pingvīnu!" un viņš atbildēs "Es arī", tad pavisam noteikti jums būs ko parunāt par piedzīvojumu sacīkstēm. Pabeidzām.Visu laiku skanēja man galvā - je finis, Tu finis, il/elle/on finis utt.. :D un mums abiem ar Pingvīnu skanēja (pilnīgi nesaskaņoti) galvā visu laiku tā romantiskā ,tagad radio spēlējošā balāde, kur piedziedājumā ir "Hey Mr.DJ won`t you play another love song".Un tā dziesma pat man liekas tikai iepriekšējā vakarā pirms starta skanēja..pat ar Prodigy to nevarēja izdzīt!:D.
Nu lūk, mūsu kopējais, distancē pavadītais laiks 28h 04 min.Vel īsti rezultāti nav zināmi.Bet mēs to paveicām ;)))!!!!!
Un par tiem pingvīniem - nu vienkārši pavisam. Lielākai daļai vienkārši no kāju ilgstošas uzturēšanās mitrumā sāk čokuroties āda.(Atceramies ilgu sēdēšanu vannā un pirksti kā cīsiņi ;))).Lūk un tad pēc mirkļa sāk sāpēt pēdas,jo āda ir sačokurojusies un paiet ir ellīgi grūti, caur asarām, pa kalniem un izcirtumiem, bet jāpaveic. Bija riktīgi interesanti patiesībā.
Iepriekšējā vakarā jau distancei sākām gatavoties ar makaronu un maltās gaļas paēšanu. Tas pats tika ēsts arī no rīta. Manuprāt ļoti labi līdzējaJ! Protams, iedomājos arī par savu figūru un pilnmēness iedarbību, bet šoreiz mērķis bija cits, līdz ar to, par to pārstāju raizēties :D!
No rīta 11.00 sākām ar veloposmu, kas aizņēma aptuveni 3h. Visi punkti atrasti veiksmīgi, kartē visi ceļi principā ir iekšā, nekas traģisks tādā ziņā nebija. Ivetiņas veļļuks man kalpoja godam, ja neskaita ātrumppārslēgšanu.Nu tā rezultātā es uz lielā zobrata 3 ātrumu dabūju tikai vienreiz, principā braucu ar 2/8 lielākais. Tālāk - laivu posms, jau sākumā Dzii izsēdinam ārā(lai svars mazāks), citi sēdināja divus ārā, bet tā kā es kalpoju diviem airētājiem par stūrmani, tad man ļāva palikt. Pie otrā punkta vajadzēja ~0,5km laivu nest, ko puiši varonīgi arī darīja. Es tikai teicu, kur viņiem jāiet, ņemot vērā, ka laiva apgāzta tika nesta viņiem virsgalvas. Veiksmīgi atrisinam jautājumu, kā rīkoties ar LP3 un LP4, jo LP4 bija uz saliņas vienā dīķītī. Es nesu manas un Dzī mantas gar krastu, Māris ar Reini brauca laivā apkārt un Dzī - pakaļ punktam, peldēja arī, jo punkts bija,protams,dīķīša vidiņā :). Veiksmīgi sagaidu dzī, Māris ar Reini brauc pēd LP5 un LP6, tiekampies pie LP7 , ielienam laivā un tad līdz krastam, kur atkal ~0,5km jāpārnes laiva, lai peldētu tālāk uz LP8 un tad uz starpfinišu(SF1). Veiksmīgi:). Atpūšamies mazlietiņ, ieēdam, iedzeram un dodamies kāju posmā, ~15km. Sākumā gan kļūdiņa bija, bet veiksmīgi izdomājām kur esam un tālāk dodamies uz kp5, un tad attiecīgi veiksmīgi uz pārējiem kp6-kp9.Pēc kp8 piegājām uz atpūtu pie ezera - udeni dzeršanai pasmelties un ieturēties mazliet un tālāk uz kp9 raitā solī. NU un pēc tā - uz (SF1). Pēc tam mūs gaida veloleģenda. Tas nozīmē, ka ir doti apzīmējumi, piemēram uzzīmēts divu perpendikulāru ceļu krustojums un attālums, cik līdz tam jābrauc, piem, 0,345 un tā ~30km. Pavidu bija speciālais uzdevums - tas bija ierīkots kādā militāristu treniņu bāzē. Sākumā jālien cauri tādai trubai, kas izveidota no riepām un apbērta ar smiltīm. Sajūtas bija sirreālas. ņemot vērā, ka es pirmajā veloposmā paspēju no kalna lejā braucot strauji "pielietot priekšējo bremzi" :)), kā rezultātā celis satraumēts. Tad vēl nebija ne sadakterēts nekā, tik smiltis pa virsu pušumam. Bet neko, līdām līdām līdām līdām un izlīdām. Truba varēja būt kādus 10-15m gara. Tad tālāk uz tādiem kāpslīšiem pa kuriem jāaizkāpj līdz koka dēļu sienai, pa kuru jāpārkāpj pāri un tālāk uz šūpojošos baļķi pāri dīķītim. Pēc tam uz tādu stāvu smilšainu krauju, pa kuru jāuzkāpj augšā un tad vēl jātiek uz cietzemes.Veiksmīgi :)).Tālāk - turpinam leģendu.Kādu mirkli sekmīgi, bet tad attopamies, ka kautkas īsti neštimmē, itkā būtu, bet tur neviens neizskatās braucis..braucam atpakaļ uz vietu no kurienes zinājām precīzi.Tanī brīdī satiekam arī kādu citu komandu, kas domā tā kā mēs TAGAD, ka jāiet pa citu ceļu tomēr:)).Labi, sacīts darīts -uz priekšu. Pēc kāda mirkļa , nu kādiem km ~12, arī veloposms pārvarēts. Tad gan notika pailgāka pauze – gandrīz pilnīgai apģērba maiņai, iestiprinājāmies ar ēdieniem un dzērieniem.Bija mazs mēģinājums ārstēt arī manu celi, bet lietus visu izmaisīja. Nu neko, nekas traks jau nenotika. Apmēram pirms pusnakts sākam garo kāju posmu ~30km, karte 1988.gads (man nezkapēc vislaik likās, ka 68.gads), militārā karte, mērogs 1:35 000. Bija jautri! Sākumā, apmēram stundu nāca miegs. Bet vēlāk, jau pēc 12.punkta veiksmīgas atrašanas, piemēram, pa tumsu līst pāri ezeram ar vēl 3 komandām, bija pat ļoti jautri. Pa tādām mazām peldošām saliņām, kuras – cita iegrimst ūdenī, cita ne-e. Tas uzlaboja omu un miegs arī vairs nenāca. Tālāk drīz vien jau 13 un pirms tam – “jeijj! Sasitu nobrāzto celi :P” , nu neko, a ko padarīsi? Dodamies uz 14.-to, tas gan tālu, pa ceļam atpūta neliela, iedzeram energy drinku, Red Bul. Smejam, ka iespējams vienīgā labā īpašība būs, ka citāda garša kā ūdenim.Turpinam doties tālāk. Pa ceļam Dzī uzdod celis, sāk pa nopietno sāpēt un jāapsaitē. Pamazām jūtu spēku pieplūdumus, sākam jautroties un priecāties, atgriežas enerģija uz mirklīti. Principā daudzi ceļi ir samanāmi, tā ka galīgi neatrodams nekas īsti nebija. Bet es jums teikšu atrasties mežā, kad daba mostas – kas gan var būt skaistāks par to? Lūkoties saulrietu no auksta kalna galotnes , wiiihaaa :D! Nu atkal ar atrasto 14.to rodas motivaacija soļot tālāk ->15.tais! NU kāds kilometriņš, varbūt divi..ar nelielu pauzīti, jo energy drinka efekts izzuda, darbības laiks varēja būt ~30mi-1h, bet noderīgi anyway J! Uz šo, 15.punktu palīdz tas, ka esam jau ļoti tuvu punkta rajonam. Ejam ejam, skatamies – ēhēee J, mūsu busiņš , tātad Ringolds sargā punktu. Līdz tam bija mums noruna, ka līdz Ringoldam ir jātiek. Viņš bija tas, ar kura gādību mēs tikām līdz sacensībām un tikām morāli atbalstīti arī distancē, jo mūs gaidot viņš palīdzēja sacensību veiksmīgā norisē. Lūk, tas bija arī jautri – nakts vidū sastapt vēl kādu ar ko papļāpāt :D. Ok, neliela pauzīte, ūdens uzņemšana un tad uz 15.tā punkta atzīmēšanos. Mjam, jūtami sāk uzdot pēdu rievas. Līdz ar to mans ātrums un orientēšanās līdzdalība samazinās. Vienkārši atkal iznāk biežāk “uzpasēt frontes aizmugurējo līniju” J. Bet sparīgi dodos uz priekšu. Puikas izdomā, ka pāri visiem kalniem būtu efektīvākais variants doties uz nākamo punktu. Es kā pieredzējis orientieristu sliņķis zinu, ka labs variants, ja spēka pamazāk atlicis, tomēr ir doties izvairoties no augstumlīknēm, bet neuzdrošinos neko tā īpaši uzkrītoši bilst. Saprotu, ka tās ir manas nespēka emocijas un tomēr cilvēki taču cenšas kā labāk. Sapratu būtisku lietu par sevi un pretējo dzimumu.Vismaz man tā liekas – kad ir gŗūti, fiziski grūti – vīriets lielākoties dod uz priekšu un emocijas nedod ārā.Nu ne par to ka kautkas sāp, ne arī par to, ka grūti vai tālu vai miegs nāk utt. Man vieglāk ir pačinkstēt, papinkšķēt, izdot emociju ārā, tad tas ir padarīts un var domāt tikai par to, kas tālāk darāms J. Iespējams, ja nebūtu Dzī, es turētos.Vispār ja ietu ar svešiem cilvēkiem. Bet katrā ziņā ne tāpēc, ka man pietrūka kaut kas no viņa, nebūt ne, vienkārši tuva cilvēka klātbūtnē vairāk atļaujos būt vāja.Un nenožēloju. Obligāti ir tikai cilvēku noinstruēt par šo pasākumu iepriekš – neuztvert to personīgi! Ok, tātad ejam tālāk – atrodu sev štociņu, liekas drusku ta ka vieglāk. Purvā meklējam grāvīti un man uznāk pirmais vājuma mirklis. Neko, tas tiek viegli un ātri likvidēts! Drīzumā jau atrodam punkta rajonu un arī pašu punktu. Uz nākamo punktu ierosinu doties pa ceļu variantu izvairoties no reljefa, respektīvi, pēc iespējas mazāk kalnu, vismaz mūsu Vismas mūsu ar Dzī labad, jo neko nezinu par pārējo divu komandas locekļu traumām. Labi, tad nu tas 17. ejam ejam ejam, kādu laiciņu gar kalnu, vēlāk jau sākam meklēt KP rajonu un uzejam, aptuveno. Es saku, ka palikšu gaidīt uz ceļa, lai puiši aiziet pēc punkta un nāk atpakaļ. Tā kā iepriekšējie nu bija diezgan viegli atrodami, tad šis arī likās, čiks un viss. Bet nekā, šis bija jāpameklē, iespējams par kāda stunda mums tam paņēma. Bet es veiksmīgi darbojos ar morālo atbalstu, palīdzēju sakliegt komandas biedrus, devu viņiem ēst un dzert. Ar citu komandu atbalstu atradām arī 17.to J. Uz 18.kp, tātad! Bija jau izpētīts ceļš, tagad tik jārealizē un ras ras, mazliet pameklējot – arī tas ir rokā ;). Un tad 19.tais, pa purviņu uz sliedēm, pa sliedēm (man bija sajūta, ka pēdā varētu būt bijusi tulzna, kas vēl pārplīsusi, bet vēlāk atklājās, ka tikai “saburzīta pēda”) līdz stigai, pa stigu līdz ceļam un esam pa ceļu jau KP 19/SU2. Otrais speciālais uzdevums (SU2) bija izvēles punkti diezgan jaunā kartē, pavisam jāpaņem 12 no 15. Varēja pēc izvēles doties 1,2,3,vai 4 komandas dalībnieki. Aizgāja puikas meklēt. Sāpošām kājām, tikai 2kartes uz 3iem, bet aizgāja varoņi J. Tikmēr es kopā ar citām komandām, kas nepilnā sastāvā bija devušies pildīt SU2, pačučēju, kaut aizmigt, protams nevarēju, parunājos, pasildīju kājas un kurpes pažāvēju. Nu tā veiksmīgi arī Māris ir atpakaļ ar vismaz kādu atrastu punktu, tad Dzī un tad arī Reinis, domājām, ka viens kp vēl trūkst un Reinis aizgāja itkā pēc trūkstošā, bet tomēr 13.kp pēc Reiņa atnākšanas..Super, dodamies tālāk uz SF. Pēc kādiem 6km esam klāt. Mainam kājas uz velo posmu. Nepieciešama īpaša izturība, jo tieši bija tāda sajūta, ka tagad gan varētu beigt pavisam.Nu tb, ka distancei tur varētu būt finišs, bet ne=e – pievienotā vērtība arī jāizbauda. Un tas bija veloposms uz finišu ar vienu apmeklējamu kp.Tas bija gandrīz nemitīgi braucot tikai kalnā augšā, pa šķembām. Uzdeva otrais vājuma mirklis, bet riktīgs. Braucu un kaucu pie sevis, bet kļuva vieglāk. Pie punkta, kad puiši aizgāja to meklēt norimos, padzēros ūdeni, iekodu (starp citu ēst tā gribējās jau, ka itkā nebūtu 3dienas ēsts, kuņģis čokurā raujas) un varēju jau uzsmaidīt un laipni pasniegt nepieciešamās lietas komandasbiedriem J. Viens/Div, atrasts 20 punkts un varam doties uz finišu. Mājupceļš likās tik garš. Speciāli nejautāju puikām, kas zināja atlikušo attālumu, vienkārši lai lielu ciparu gadījumos sevi netraumētu. Tikai spiedu cik varēju uzspiest. Atkal ceļš vislaik lēzeni kalnā augšā, un liekas, aiz tā līkuma ir Cesvaine, nē.. beidzas tikai Sarkaņi..nu tad noteikti aiz Sarkaņiem bija Cesvaine..ne-e..cits pagasts..nu labi, bet uzreiz aiz tā ir Cesvaine.. labi, pēc mirkļa ir arī Cesvaine..un kalns aiz kalna un ir arī ilgi gaidītā norāde uz Cesvaines pili. Tad skatos – protams ceļš ir lēzens kalnā augšā. Tik ļoti ļoti kārojas nokāpt un stumties, bet saprotu, ka jābūt stiprai un pat neizčīkstēju šo ideju Dzī, kas man aiz muguras, uzpasējot varonīgi brauca. Zināju, ka ir jāmin un jāiztur līdz galam. Vēl tikai viens līkums, vēl pāri tiltiņam, mazliet vēl kalniņā un jau ir redzama Cesvaines internāt skola, pagriežamies aiz skolas stūra, man ļauj braukt pa priekšu un YESS!!!!!!!!!!! Esam finišā. Pilnīgi viss ir izdarīts pēc pilnas programmas, visi punkti atrasti un neparko nevajadzētu būt arī soda minūtēmJ. Mūs sagaida atbalsta komanda vienas personas sastāvā – Ringolds, safočē un ir klāt arī MONA-X organizatori, kas mums pasniedz ar mūsu bildi sertifikātu par dalību. Tad dušas un ēšana. Pa ceļam uz ēšanu sastopam vēl pāris tikko finišējušus komandu dalībniekus, kas visi pārvietojas gāzelējoties, gluži kā pingvīni(kas tika pieminēti stāsta sākumāJ ) .Sasmejamies un dodamies katrs uz savu pusi tālāk..