Man īstenībā ir tik ļoti, ļoti žēl vecus cilvēkus, kam nav neviena, kas palīdzētu vai ar ko varētu parunāties. Ņemot vērā, ka strādāju vietā, kur man brīvi var piekļūt dažādi cilvēki, visai bieži sastopos ar to, ka kādam vajag palīdzēt vai parunāties. Ļoti bieži nāk veci cilvēki, kas nemāk ievadīt telefonā atjaunošanas kodus, vai uzrakstīt īsziņas vai vēl visvisādas lietas. Tad nāk cilvēki parunāties. Un tad ir viens onkulis, kas reizēm piedzeras un nāk pie manis raudāt. Es viņam reizēm uzlieku roku uz rokas un saku, ka viss būs ok. Nesen viņš raudāja un prasīja, lai nosvinu ar viņu Jauno gadu, jo viņš savādāk būs pavisam viens.

Un es ceru, ka visi tie kretīni - bērni, kas aizbraukuši uz Angliju sēnes lasīt vai vienkārši nolēmuši piemirst, ka viņiem ir vecāki, tad, kad viņi būs veci un nevarīgi piedzīvos tieši to pašu.


HAU.