saule
Man visu mūžu nav patikušas saulainas dienas, sevišķi drebuļus un nelāgas priekšnojautas manī izraisīja tā tipiskā vasaras vakara tumīgi orandžīgā gaisma. Tikai pēdējos gados spēju patiešām novērtēt saulīti. Tas viss tāpēc, ka bērnībā mani uzaudzināja tētis, un es zināju - ja diena būs saulaina, tad ir lielāka iespēja, ka var gadīties kāda huiņa, tētis mani ņems līdzi uz kādu dzerstiņu ar saviem draugiem un kaut kas nelāgs atgadīsies. Tad, kad bija lietus, es zināju - mēs sēdēsim mājās un viss būs labi. Un pilnīgi skaidrs ir tas, ka tādas lietas nepazūd no sistēmas tik vienkārši.

Cik vājprātīgi ir apzināties to, ka visu dzīvi mēs ciešam no bērnībā notikušajām traumām. Tās traumas nav obligāti per se kaut kas objektīvi traģisks, bet traumas dziļumu arī definē to …noliegums? Vismaz manā ģimenē galvenais bija, lai tikai neviens neuzzinātu, kas notiek, lai tikai mēs tēlotu, cik ļoti viss ir ok, man bija jāmelo saviem draugiem un citiem ģimenes locekļiem par to, ka mans tētis strādā par sētnieku (kamēr viņš bija alkoholiķis/bezdarbnieks). Varbūt tāpēc tagad man tik ļoti riebjas meli, man pilnīgi vemt gribas, ja kādreiz kādu apstākļu dēļ ir jāsamelo.

Vēl es gribu saprast, kāpēc man no bērnības ir praktiski tikai sliktas atmiņas. Kopumā, kad runāju ar saviem draugiem, šķiet, ka mana bērnība ir bijusi viena no rožainākajām - es biju luteklīte, vienīgais bērniņš ar foršām vasarām laukos, pret mani nekad nav tikusi vērsta mērķtiecīga ne fiziska, ne emocionāla vardabība.

Bet lielākoties viss foršais ir izgaisis, un pamatā atceros visu slikto, kaunpilno, satraucošo. Jocīgi, gribētos saprast, kāpēc tā.