Below are 14 journal entries, after skipping by the 20 most recent ones recorded in micis' LiveJournal:

[ Next 20 >> ]

Friday, October 21st, 2011
5:14 pm	panākumu universitāte Vakardien lasīju Oga Mandino grāmatu "Panākumu universitāte". Aizķērās doma par to, ka cilvēka ssapņi dzīves laikā bieži vien izbalē, paliek nerealizēti, kad cilvēks iejūdz sevi izdzīvošanas pajūgā. Tiek pieņemts un gadiem ilgi strādāts darbs, kas dod peļņu, bet nedod cerēto gandarījumu. Un cilvēks var pat neaizdomāties par saviem sapņiem, kas viņa dvēseli baroja agrā jaunībā. Es aizdomājos par to, ka mans sapnis uzrakstīt grāmatu, ir palicis neizteiksmīgāks. Ar katru dienu esmu vairāk attālinājusies no šis domas, pārliecības, ka to kādreiz izdarīšu. Tagad brīžiem māc šauba- vai es vispār to spēšu. Par to ir jāpadomā. (Comment on this)
Friday, October 7th, 2011
1:51 pm	hm Manā dzīvē pēdējā laikā viss ļoti strauji šurpu- turpu mainās. Vakardien braucam uz Vāciju- šodien jau nebraucam. Vakardien precamies- šodien jau neprecamies. Vakardien ņemu atvaļinājumu- šodien neņemu. Pašai ne īsti kaitina, bet sagādā nepatīkamas sajūtas tāda nenoteiktība. Var novelt daļu vainas uz apkārtējo spiediena, taču apkārtējo spiediens ir tikai kairinātājs- un mana izvēle ir tam pakļauties vai nepakļauties. Jā, es ļauju sevi ietekmēt vecāku uzskatiem un sava vīrieša nestabilitātei. Taču viss tiks sakārtots. Un, pazīstot savu vīrieti, es zinu, ka viņš nostabilizēsies. Viņam tikai vajag atrast savu vietu. Šodien domāju par mātes izteikumiem, kas attiecas uz manu Vīrieti. "Mans draugs nenopietns cilvēks". Pirmajā brīdī gribas viņu norāt- ar kādām tiesībām viņa kritizē manu izvēli, jo tā tomēr ir mana izvēle. Taču, iedomājoties iespējamo sarunu par šo tēmu, saprotu, ka tas ir viņas viedoklis. Un tikai. Jā, ir apstākļi, kuru dēļ viņai ir izveidojies šāds viedoklis, taču katram cilvēkam ir tiesības domāt. Turpinot rāšanas tēmu, gribas vaicāt- ko ar šādu viedokli viņa grib panākt? Vai vēlas, lai es savu vīrieti sāku apbērt ar pārmetumiem un bojāju mūsu attiecības? Vai viņa vēlas, lai es no šīs izvēles atsakos, jo apkārt taču ir tik daudz iespēju un jaunu izvēļu- pieaugušāku, drošāku, stabilāku, pelnošāku. Es zinu, ka vecāki pārdzīvo par saviem bērniem. Taču mums ir jāmācās pašiem kļūdīties un labot savas kļūdas. Lai gan- dzīve nav kļūdas, tā ir tikai pieredze. Dzīve rādīs, vai šī mana izvēle ir dzīves garumā... man gribas domāt, ka jā. Es šobrīd pat nepieļauju iespēju, ka citādi. Esmu priecīga, ka atcēlās brauciens uz Vāciju, atcēlās kāzas... jo tās ir lietas, pie kuram vajag un jau toreiz vajadzēja vairāk piedomāt. Tagad būs tam laiks sagatavoties. Nomierināties. Un svarīgākais- paļauties uz savu sirdsbalsi, savām vēlmēm un uzskatiem. Apkārtējos var uzklausīt, bet pakļauties tiem nevajag. Jo tā ir mana dzīve... Mūsu. (Comment on this)
Tuesday, September 27th, 2011
8:44 pm	Deguns nosalis... Lidostā. Labi, ka puncis nav nosalis... tātad mūsu auglītis ir siltumā. Galva piebāzta it kā ar domām, it kā ar sajūtām- gan fiziskām, gan dvēseliskām. Sajūtas nav tās patīkamākās, tāpēc šobrīd ir nesaprašana- kas notiek ar manu dzīvi? Ikdienu? Retos brīžos izdodas atcerēties, kā tas ir- labsajūta. Cenšos iet pie Dieva... Pagaidām grūti spriest par to, vai izdodas. Pie tā ir neatlaidīgi jāstrādā... tajās pašās domās, sajūtās, kuras šobrīd vairāk uzsūkušas neriktīgus apkārtējās un iekšējās enerģijas pavedienus. Galvenais- savaldīt prātu, jā, prāts un domas jāsavalda un jāsakārto. Jāiztīra gruži, putekļi, viss liekais, vakarējais... jāiztīra tāpat kā mūsu Mājas. Vienmēr atradīsies iemesli, kapēc ne šodien, šobrīd nomazgāt traukus, sakārtot veļu, noslaucīt putekļus un piekārtot rakstāmgaldu. Tāpēc ne šodien, ka šodien jāgatavojas rītdienai, jo rītdien jābūt formā... bet rītdien tāda pati doma. Neforma. Un sajūta. Nesagatavotības. (Comment on this)
Sunday, January 23rd, 2011
8:42 pm	difference It's not about you. Tā skumja, kas šobrīd iekšā plivinās un veido vēsumu. Raizējos par daudzām sadzīviskām lietām. Par parādu atgriešanu. Par rēķinu apmaksu. Par zābaku izturību. Par maizi uz galda. Par darbu, kas apgādā mani ķermeni ar siltumu, barību un veselību. Tev 20 gadi un adrenalīns par iespēju aizbēgt uz svešu valsti. Es, protams, priecājos, ka Tu priecājies, bet skumdinos par to, ka tā ir viena no lietām, kurās mēs esam atšķirīgi. Tev taču rīt darbā, bet Tu par to nedomā. Vai Tu spēsi parūpēties par tām lietām, par kurām es pašlaik rūpējos pati? Vai es varēšu Tev šīs lietas uzticēt? Vai Tu būsi mans stabilais plecs? Vai es varēšu paļauties uz Tevi, kad neklāsies viegli? Man ir svarīgi justies drošībā ar savu vīrieti... Tu varbūt spēsi tādu dot, bet ne šodien. Tad, kad būsi izskrējies. Es redzēju Tavus rēķinus, Tavus parādus... Tu esi bezatbildīgs pret to. Vai Tu būsi atbildīgs pret mani? Vai tad, ja es būšu Tavā dzīvē nostprinājusies, man nebūs jāatbild par Tavu bezatbildību? Tāpat kā Agnese šobrīd atbild par Normundu... es nevēlos tādu dzīvi. Ir jāatliek laiks priekš darba un laiks priekš izklaidēm, atpūtas. Dzīve nav tikai prieki. Diemžēl tai laikā, kad tā paredzēta priekiem, es nez kāpēc nespēju priecāties. Vai maz kādreiz spēju? There is difference between us. And this difference basicly depends on our age. You are too young for me. I am to old for You. (Comment on this)
Thursday, January 13th, 2011
7:26 pm	jauns piegājiens Šodien nosvēros... ārprāts... 78 kg... cik sen šādu ciparu nebiju redzējusi uz svariem! Atcerējos, ar kādu prieku un gandarījumu es raudzījos ciparā 71. Jāsāk viss no jauna. Jāsavācas. Eju uz zāli... no rītdienas atgriežos pie ēšanas plāna... VISS. Es sevi mīlu. (Comment on this)
Sunday, September 5th, 2010
1:47 pm	Don't be nice to me. Because you come once in two weeks. But I stay with hope... (Comment on this)
Monday, July 12th, 2010
11:43 pm	savtība Es nezinu, kurā brīdī man nāca prātā šī atklāsme. Es zinu, Dievs, ka par visu ir jāpateicas Tev, bet vai es to protu darīt?! Zināšana, diemžēl, ne vienmēr rada prasmi. Zināšana bez darīšanas neko nedod. Arī šī atklāsme... ir Tavi vārdi man. Nevis mans sasniegums. Ehh, mazliet novirzījos no tēmas. Šodien daudzas lietas galvā top. Mēģinu saprast savas jūtas, kāpēc tās ir tādas. Kāpēc jūtas pret šo Viņu mani neiepriecina, bet gan liek justies sliktai. Liek saprast, ka "no good". Kāpēc tādas negāciju saturošas sajūtas raisās. Kāpēc pret iepriekšējo Viņu es jutos tik mierīga... varbūt tāpēc, ka uzskatīju, to slikto esmu pelnījusi, bet tagad jūtu, ka šo labo neesmu pelnījusi. Vai tā drīkst pret sevi izturēties. Arī... nedrīkst. Esmu savtīga sieviete, ja manī kāds modina sievieti. Un liek just, ka interesējas par mani kā par sievieti. Kad es sāku domāt un just interesi kā sieviete, tad es vairs neprotu būt draugs. Jo tad man rodas egoistiskas prasības... pēc uzmanības, samīļošanas, uzklausīšanas. Man nav vairs jautājumu, jo es vēlos, lai tie tiktu man uzdoti. Es pirmā nerosos, jo vēlos, lai esmu tā, par kuru domā un atceras. Tas gan nenozīmē, ka es pati nedomāju, taču es pirmā par to nelikšu manīt. Es domāju, ka neļaušu sev blakām būt tādam vīrietim, kas ir labs. Savtīgu un egoistisku sievieti ir pelnījis ne visai labs vīrietis. Un varbūt es neapzinātu "krītu" uz tādiem ne visai labiem, jo meklēju sev mācību. Meklēju sev skarbu dzīves skolu, kas, rupji runājot, izaudzinās no manis savtību, egoismu, iedomību. Bet es protu būt draugs. Un tad, kad uz vīrieti raugos kā uz draugu, ne vīrieti, tad man viņš pirmām kārtām ir interesants. Es atlieku malā savu savtīgumu, egoismu (tas pat nav jāatliek malā, tā vienkārši nav)... es nevēlos no viņa vairāk uzmanības par to, cik viņš pats man vēlas pievērst. Es nekautrējos uzdot jautājumus, kuri man interesē, jo tie nav egoistisku motīvu vadīti. Bet tad, kad es domāju par sevi, savu vietu viņa dzīvē (un jūtu, ka tajā vēlos būt īpaša), tad ir grūti uzdot jautājumus. Ja nu uzdodu tā vai tādu, kurš liek zaudēt manu īpašo statusu? Vājprāts... man vajag kādu, kas izskalotu manas smadzenes. Viss, ko es pati sev šajā sakarā varu secināt, es nespētu būt draugs savam vīrietim, lai gan nezinu, vai spētu draugu reiz pieņemt kā vīrieti... bet tad, ja es sāktu viņu tā uztvert, tad jau droši vien es atkal samaitātos. Dievs zin, ko dara... zin, kad es būšu gatava attiecībām. Tagad, izliekot to visu šeit, saprotu, ka savis 27 es nemaz neesmu gatava īstām attiecībām. Varbūt es pārāk daudz sevi kritizēju, taču... pirms aicināt kādu savā dzīvē, ir jāatrod pašai sevi šai dzīvē. Ir jauki, ja kāds var palīdzēt to izdarīt, taču nav godīgi uzvelt šo uzdevumu uz kāda cita pleciem. (Comment on this)
Saturday, July 10th, 2010
10:28 pm	Kāpēc es noniecinu savu ikdienas notikumu nozīmību. Lai cik niecīgi tie būtu uz patiesu emociju un konfliktu fona, tie ir svarīgi, jo tie ir manējie. Un cilvēks, kuram es būšu svarīga, nekad neliks manai dzīvei justies maznozīmīgākai par viņējā. Šobrīd es pati sevi tā nostādu, jo man šķiet, ka manā dzīvē nekas nenotiek, taču tā nav tiesa. Tā ir mana dzīve- ar to vien tā ir īpaša. (Comment on this)
10:52 am	Iekšējā vientulības sajūta, kas liek justies kā savas dzīves pavēlniecei. Domās tā atmet visas tās personības, kuras gribas redzēt savā sabiedrībā, bet kurām vienmēr ir kas svarīgāks, lai atcerētos tevi. Atstāts novārtā. Tāpēc mazsvarīgs. Un ja mazsvarīgs, tad neīsts. Atteikšanās. Cilvēks piedzimst viens, bet vairumā gadījumu piedzimst sabiedrībā. Māte bērnu gaida. Mirst tā, kā dzīvi dzīvojis. Dievs. (Comment on this)
Friday, July 9th, 2010
10:50 pm	omulība Eh, mazliet alkohola un dvēsele izplūst ilgās pēc maiguma. Kā gribētos pazust siltā azotē pie kopīga filmas seansa. Nemanot iekost viņam austiņā, nobučot kaklu, pabakstīt ar degunu pie vaiga. Un piespiesties ciešāk klāt. Vēlāk lēni un jutekliski izmīlēties. Šodien ir tāds viņš- vizuāls tēls, personība... šodien atļaujos atbrīvot sajūtas. Citreiz pat gribot tas nesanāk. Par to, vai rītdien Viņa vietā varētu būt kāds cits... varētu būt. Pagaidām neesmu piedzīvojusi neprātīgu mīlestību, kas uzkrīt uz galvas kā iepriekš nekonstatēts meteorīts. Mana pieķeršanās un simpātijas rodas kā saules dūriens... tu cepinies un cepinies saulē, nejūtot tās ietekmi, līdz vienā brīdī nonāc slimnīcā ar diagnozi- saules dūrējs. Es zinu, ka es varu šādā veidā iemīlēt visai atlikušajai dzīvei. Taču egoisms neļauj tam izpausties pret cilvēku, ar kuru nesaista ilgtermiņa jūtas. Un no kura nav jūtama atbildes reakcija. Netiek kalti plāni. Arī sirdij ir atmiņa. Un, ja ieraksti netiek cilāti, noput, vai veidoti no jauna... tie izkvēl. Vai tādas ilgtermiņa jūtas vispār eksistē. Var atgriezties pie rūgtuma par to, cik maz man bijis lemts tās baudīt. Taču nevēlos ar vakardienas rūgtumu sabojāt savu šodienu vai rītdienu. Katram ir savādāk. Mīlestība. Un par sevi es varēšu stāstīt mazbērniem... ja man Dievs tādus būs lēmis. Es mēģinu ticēt. Šodien, ar atvērtu sirdi, ticība padodas vieglāk. Kāpēc alkohols tā prot atbrīvot manu sirdi? P.S. He's too smart for me. I'm too blond for him. I don't want to be student in relationships. Maybe I'm smart, in some way. In different way. Es esmu tāda, kāda esmu. Man nav jā... būt vai jādara. (Comment on this)
Thursday, July 8th, 2010
9:01 pm	Njuu Aces krīt ciet. ies gulēt mana miesa. prāts atpūsties. dvēsele uzņemt spēkus. cerība sapņu pavedienus. (Comment on this)
Wednesday, July 7th, 2010
8:24 pm	veee Ir aizķērusies doma par darba mašīnu... proletariātu. I fell like them. Kā darba ražošanas aparāts. Man netika mācīts žēlot sevi, kopt un atpūtināt sevi. Tika audzināta doma par darbu, darīšanu, darīšanas atrašanu. Un tad, kad atļaujies atpūsties vai ierunāties par atpūtu, tad no audzinātājiem skan pārmetums ar zemtekstu... tev jāstrādā! Baisi... Un tāpēc... ja darba un darīšanas nav, tad ir doma, ka jādara. Šī doma nogurdina vēl vairāk, jo tā nav produktīva, tai nav rezultātu. Tāpēc šobrīd uzdevums numur viens- atmest domu, bet atpūtināt un savākt sevi. Lai sajustos kā cilvēks nevis kā mašīna. Darba mašīna. (Comment on this)
Tuesday, July 6th, 2010
10:53 pm	sekend Man ir aptuveni 20 minūtes, lai izdrukātu šodienas dēmonu. Tas ir... velns parāvis. Piedod, Dievs, es zinu, ka nav labi lādēties... taču likās iederīgi. Dēmonu gribas sūtīt prom ar to, kas to ir ievazājis manā dvēselē. Labi tas nav... Atkal burti skrien pa priekšu prātam. Krustu šķērsu domāju iespējamo attiecību potences un izlēmu sevī novilkt treknu svītru tiem, kas ir plauktu augstāk. Komunikācija bez atbildības, just for fun... why not? Tikai kāpēc viņi uzdrošinās arī flirtēt. Viņi taču nezin, ar ko flirtē :D Es no šī flirta baidos vairāk, jo man var iepatikties personība, savukārt viņiem ārējam ir liela nozīme. Labāk es iepazīstos face to face un uzreiz saprotu, ka simpātijas ir abpusējas. Ko tur daudz... vairāk laika dzīvē, mazāk cerību šeit. Es gribu cerēt, bet neļauju sev to darīt. Tāpēc mani tas plosa. Un galva sāp. Bet kāpēc gan necerēt... cerība ir salda, tas nekas, ka vilšanās ir rūgta. Arī apspiesta cerība, kas beidzas ar vilšanos, rūgti garšo. (Comment on this)
Monday, July 5th, 2010
10:18 pm	žēlīgi Parazīts. Daudz ko ir nācies dzirdēt, bet maz piedzīvot. Traģēdijas, kas ienāk caur citu stāstiem. Tādā veidā nekas netiek zaudēts, bet justs. Svarīgākās ir sajūtas. Tās liek pukstēt dzīvei. Ja nav savu notikumu, tad var aizlienēt svešus. Parazīts, kas grib just, bet negrib zaudēt. Es labāk lasīšu grāmatu. Tad varbūt nebūšu tik liela zagle. Ir sajūta... nu jau nedēļas 3-4, ka gribas triekties ar galvu sienā. Sašķaidīt iekšējo trulumu, kas aizmidzinājis maņas. Un garšu sekundei. Nespēju ne ticēt, ne priecāties, ne saprast. Kā filma, kurai nepārtraukti ķeras kājas. Sākumā jautā, tad domā atbildes. Būtu jāmeklē atbildes un tad jājautā. Centies iekļauties ikdienā, sabiedrībā, attiecībās... izskatīties normāli, bet negribi tas būt. Acis. Dvēseles spogulis esot. Izkaltušas. Vai tāpat kā mana dvēsele? Nekam dzīvē nav nozīmes, ja nav mīlestības. Do I have... no, I don't. Dievs, es Tev pateicos, par tiem brīžiem, kuros Tu man to devi. Taču nespēju nelūgt Tev to tagad, kad tās nav. Esmu egoistisks cilvēks. Es vēlos būt mīlēta ar visām savām muļķībām, neveiksmēm un neglītumu. Un es gatava mīlēt to cilvēku, kurš pacietīgi mācēs mīlēt mani (vai tiešām?). Vai katru... es nezinu. (Comment on this)