hm
Manā dzīvē pēdējā laikā viss ļoti strauji šurpu- turpu mainās. Vakardien braucam uz Vāciju- šodien jau nebraucam. Vakardien precamies- šodien jau neprecamies. Vakardien ņemu atvaļinājumu- šodien neņemu. Pašai ne īsti kaitina, bet sagādā nepatīkamas sajūtas tāda nenoteiktība. Var novelt daļu vainas uz apkārtējo spiediena, taču apkārtējo spiediens ir tikai kairinātājs- un mana izvēle ir tam pakļauties vai nepakļauties. Jā, es ļauju sevi ietekmēt vecāku uzskatiem un sava vīrieša nestabilitātei. Taču viss tiks sakārtots. Un, pazīstot savu vīrieti, es zinu, ka viņš nostabilizēsies. Viņam tikai vajag atrast savu vietu.

Šodien domāju par mātes izteikumiem, kas attiecas uz manu Vīrieti. "Mans draugs nenopietns cilvēks". Pirmajā brīdī gribas viņu norāt- ar kādām tiesībām viņa kritizē manu izvēli, jo tā tomēr ir mana izvēle. Taču, iedomājoties iespējamo sarunu par šo tēmu, saprotu, ka tas ir viņas viedoklis. Un tikai. Jā, ir apstākļi, kuru dēļ viņai ir izveidojies šāds viedoklis, taču katram cilvēkam ir tiesības domāt.
Turpinot rāšanas tēmu, gribas vaicāt- ko ar šādu viedokli viņa grib panākt? Vai vēlas, lai es savu vīrieti sāku apbērt ar pārmetumiem un bojāju mūsu attiecības? Vai viņa vēlas, lai es no šīs izvēles atsakos, jo apkārt taču ir tik daudz iespēju un jaunu izvēļu- pieaugušāku, drošāku, stabilāku, pelnošāku.
Es zinu, ka vecāki pārdzīvo par saviem bērniem. Taču mums ir jāmācās pašiem kļūdīties un labot savas kļūdas. Lai gan- dzīve nav kļūdas, tā ir tikai pieredze. Dzīve rādīs, vai šī mana izvēle ir dzīves garumā... man gribas domāt, ka jā. Es šobrīd pat nepieļauju iespēju, ka citādi.

Esmu priecīga, ka atcēlās brauciens uz Vāciju, atcēlās kāzas... jo tās ir lietas, pie kuram vajag un jau toreiz vajadzēja vairāk piedomāt. Tagad būs tam laiks sagatavoties. Nomierināties. Un svarīgākais- paļauties uz savu sirdsbalsi, savām vēlmēm un uzskatiem. Apkārtējos var uzklausīt, bet pakļauties tiem nevajag. Jo tā ir mana dzīve... Mūsu.