micis' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in
micis' LiveJournal:
[ << Previous 20 ]
| Saturday, July 20th, 2019 | | 7:09 pm |
Dzivot citu dzivi. Ari Martins mekleja sev sievieti, kam izveidotos atkariba no vina. Kas nepamestu nelaime par spiti tam, kada situacija vins nonak. Vins manii saredzeja tadu sievieti, ne velti savam teevam to teica. Un sava zina vins censas uzturet manii so atkariibu, uzkurinat to, parliecinaties par tas esamibu atkal un atkal, lai butu parliecinats, ka dzivoju vina dzivi un vina sapnus. Par masinam... un... es joprojam dzivoju vina dzivi.
Kapec es tik mierigi runaju par lietam kas mani sapina. Ja vecaku gimene es uz apvainojumiem atbildetu ar emocijam, tad sanemtu vienu vienigu- ko pinkski... vini jau neapzinajas, ka sapina. Kaa tiesi sapina. Un es turpinu norit savas sapes un emocijas, lai nesanemtu nesapratni un noraidijumu. Kas es tada, lai man sapetu... es neesmu nekas. | | Thursday, July 18th, 2019 | | 7:25 am |
Es sapratu, kāpēc mans bērns iet ārā no rāmjiem... katru rītu viņa dabū triecienu savai nervu sistēmai. Ar to, kā tiek modināta, lai aiziet pačurāt. Un arī Domeniks ņem piemēru no tēta attieksmes. Nebija taču viņa tik nervoza.
Tāds kā psiholoģisks terors. Vai es apzināti izvēlējos tādu cilvēku, kas psiholoģiski terorizē... | | Wednesday, July 17th, 2019 | | 7:08 pm |
Atteikšanās
Šobrīd jūtos saērcināta. Gan dusmīga, gan bailīga.
Bet sākšu ar to, ka šodien biju bibliotēkā un izņēmu grāmatu Pārtraukt līdzatkarību. Šī grāmata saistīja ar to, ka tajā ir konkrētas norādes, kā ārstēt līdzatkarību un pirmais solis ir emocionāli atbrīvoties.
Es saprotu, ka savas emocionālās saites man ir jāatbrīvo ar vīru, bet tikko sapratu, ka vēl lielākas važas man ir ar vecākiem. Īpaši ar māti.
Velns parāvis, man ir 36 gadi, vīrs, 2 bērni. Es neprasu no viņiem nedz līdzekļus, nedz pārtiku izdzīvošanai. Tikko sapratu, ka mana kļūda ir tā, ka es vaļsirdīgi stāstu par savām sadzīves un finansiālajām grūtībām... tā patiešām ir mana kļūda, jo es stiprinu viņos apziņu, ka bez viņiem es dzīvē galā netikšu. Bļāviens... cik naiva esmu. To stāstot, es vairāk gribu saņemt stiprinājumu, ka Diāna, Tu esi pieaudzis cilvēks, daudz ko esi izturējis,tāpēc šobrīd notiekošais ir dzīves sīkumi, ar kuriem tiksi galā. Bet viņi stiprina manu nevarības sajūtu, ka es neko nevaru, netikšu galā un galu galā es esmu niecība... (tas ir tas, ko viņi neapzināti potēja tad, kad dzīvoju viņu maizē). Un viņi atļaujas to darīt arī tagad, kad sen vairs neesmu viņu maizē, dzīvoju savu dzīvi. Un es ļauju viņiem to darīt.
No vienas puses viņi ir mani vecāki,es viņus cienu un mīlu... un viņi arī ir līdzatkarīgi. No otras puses gribas ar dusmām uzgriezt viņiem muguru un aiziet, lai sakārtotu savu dzīvi. Bet grāmatā bija otrs svarīgs posms- reakcija. Tagad ir jāapdomā, kā labāk atbrīvoties no šīs emocionālās saiknes un izskaidrot viņiem lietu būtību. Ka esmu pateicīga viņiem par visu, ko manā, manu bērnu labā ir darījuši, bet ka viņiem jābeidz nest upuri gaidot atlīdzību no saviem bērniem. Viss, ko viņi tagad var darīt, ir padomāt par sevi. Kas viņiem ir pa spēkam un dzīvot priekš sevis. Ka mēs to nenovērtēsim jebkurā gadījumā. Upurus, kas padara mūs nevarīgas izdzīvot šainpasaulē, mūsu pašu acīs. Ka neatdodam tik pat daudz, cik viņi mums devuši. Saprotu,ka viņi auga laikā, kad nebija ko ēst, tāpēc viss viņu darbs ir vērsts uz to, lai vēders būtu piepildīts. Bet es esmu apjautusi, ka ar pilnu vēderu vien laimīgs nebūsi. Ka laimei vajag kaut ko vairāk. Ka tie viņu centieni pēc pilna kuņģa ir iznīdējuši, nomākuši aktivitātes, kas sniedz citādu prieku. Citādu prieku viņi gūst alkoholā. Es vairs ne... mani tas vairs nepriecē. Un arī bērniem,lai iemācītu patiesi priecāties no darbošanās un darba, ir jāiemācās sākumā pašai. | | Tuesday, July 16th, 2019 | | 11:59 pm |
Sākums
Būšu godīga pret sevi. Atmetot visu, kas patiesībā šobrīd šķiet kā pienākums... pienākums priecāties par to, kas man ir, bet sirdī tomēr mīt dziļas skumjas. Ka es kopš bērnu dienām esmu ieslodzījusi sevi un joprojām tur atrodos. Un uz savu dzīvi skatos kā tv, nevis piedalos tajā ar visiem saviem orgāniem un maņām. Un saprotu, ka ar pozitīvās domāšanas paņēmieniem es tikai uzlieku pūderi uz slimas, sakaitētas ādas, bet jāārstē ķermenis. Jā. Es esmu iealodzījumā. Šī atziņa mani padara gan mierīgu, gan atņem bailes. Kā tas ir noticis un ko es varu darīt, lai sevi atbrīvotu, ir noteikti iziet cauri savai dzīvei vecāku mājās, atzīt visas sāpes, kas lika man noslēpties savā iekšējāes savā iekšējā pasaulē un es joprojām neesmu iznākusi ārā Lai arī pagājuši gadi un it kā ir sava ģimene un bērni. Bet man ir jāatbrīvo sevi. Citādi aiziešu postā.
Vēl es saprotu no iepriekšējās pieredzes, kad apzinājos savu stāvokli... to nevar izārstēt. Bet ar to var iemācīties sadzīvot. Var iemācīties izdzīvot. Var iemācīties noteikt robežas, cik daudz ļaut citiem ievazāt savā dzīvē, kādu attieksmi pret sevi pieļaut, nepieļaut. Lai saglabātu pašcieņu. Piemēram, mēs nedrīkstējām pieņemt citu cilvēku dāvanas. Tēvs dusmojās. Kāpēc? Kāpēc mēs nedrīkstējām to darīt... pieņemt labu attieksmi pret sevi ir grūti. Liekas, kāds par to dusmosies, neesmu pelnījusi. Pelnījusi tikai tad, ja darbs labi padarīts. Vienīgais, kas vecākus priecēja, kad darbs bija labi padarīts... savā mājā, svešā mājā. Tad bija lepnums. Kā tādi darba zirgi audzināti.
Bet tas tāds viens fragments.
Es apņemos izskatīt visus fragmentus savā dzīvē, izanalizēt, pārskatīt savas sajūtas attiecībā uz tiem, izvērtēt attieksmi. Katru fragmentu izdzīvot un sevī izlabot.
Es gribu dzīvot ar savu vīru un bērniem. Priecāties par viņiem. Nevis atrasties iekšējā cietumā, nepieskaroties viņiem ar savu sirdi un dvēseli.
Dievs, lūdzu, palīdzi man šajā ceļā. Tas nebūs īss un nebūs viegls. | | 7:26 pm |
Kuraa briidii es aizveeros sai dziivei, cilveekiem apkaart.
Atcereejos pieaugusho beernu graamatu. Savu bernibu. Teevs, bushu godiiga, dzeeraajs. Maate skolotaaja. Un nedriiksteeja nevienam staastit par taam lietaam gimenee, kas saapinaaja. Bailes no teeva dusmam, no taa, ka kaut kas netiks izdariits taa, kaa vajag. Ko teiks citi. Aareeji bija jaaraada labas gimenes skats, bet iekshaa... kas iekshaa. Darbs, kas nevienam nerada prieku. Ne ekskursiju, ne piedzivojumu. Vieniigaa izklaide alkoholaa, muuzikaa, dejaas. | | 6:05 pm |
Gandarijuma sajuta
Runajot ar sevi par garlaicigo sodienu, atminejos kadu macitaja sprediki Sv.Jekaba draudze. Vins runaja, ka mes tik loti tiecamies pec gandarijuma un patikamam emocijam, tacu viegla cela guts gandarijums nav ilgs. Piemeram prieks par tikko nopirktu telefonu ir iss. Turpretim darbs un centieni, kuros mes ieguldam savu laiku, pules, naudu... kas ir citigas darbosanas rezultats, prieces mus daudz ilgak. | | 5:59 pm |
Atmoda
Vau!!! Ko es sodien atradu!!! Kur tie gadi... apali pieci atra skrejiena. I nesaprotu, vai esmu palikusi viedaka... diez vai. Bet atkal majsaimnieces statusa. Sakotneji gribejas rakstit garlaicigas majsaimnieces statusa, bet aizkeras doma, vai es pati gadijuma savu ikdienu nepadaru garlaicigu??
Joprojam ar to pasu virieti. Tas pasas problemas, pa lielam. Berni paaugusies, raksturu rada, uzmanibu prasa. Nu jau vairs nav autini.
Es savu dzivi esmu padarijusi garlaicigu un viniem ta tada izskatas bez gadzetiem. Laiks atvert acis un dzili ieelpot... | | Monday, August 25th, 2014 | | 3:05 pm |
nedraudzīgā rītdiena
Šādā lietainā dienā skats uz rītdienu arī zīmējas pelēks. Ieskatoties ziņās par notikumiem Ukrainā. Cietīs arī mūsu valsts. Finansiāli. Esmu bezdarbniece ar diviem maziem bērniem, ar bažām domāju, kur būtu drošāk meklēt darbu, kad būs jāatgriežas darba tirgū. Kādā nozarē. Un nav neviena sava zemes pleķīša, kur varētu sev audzēt pārtiku. Vecāku neskaitās. Nevarētu. Ja nebūtu variantu, tad varētu.
Arī no vīra nav nekādu ziņu, lai gan pastkastītes durvis katru dienu tiek izvirinātas un pastkastes sienas no iekšpuses iztausītas vairākkārt. Eh. Tāda pelēka rutīna. Un dzīvības enerģija uz nulles. Iedomājos, kā būs, ja Krievija iebruks arī Latvijā. Un ielās būs karš. Un es ar savām mazajām atvasītēm... nedod Dievs. | | Thursday, August 14th, 2014 | | 1:50 pm |
vilšanās
Nepatika man pēdējā saruna ar psiholoģi. Cilvēkam, kuram iepriekšējos seansos viņa ieteica strādāt ar sava pašvērtējuma celšanu, šoreiz atļāvās pateikt, ka cilvēks dzīvo upura lomā, visi viņam slikti... ja es ar viņu runāju par cilvēkiem, kuri man ir sagādājuši vilšanos, tad tas nenozīmē, ka visi cilvēki, kas ir manā apkārtnē, ir slikti. Turklāt izpalika iepriekšējā seansā solītā metodika un tekošā seansā solītais materiāls uz e pastu, jo e pasts tā arī netika pajautāts. Sapratu, ka nākamais seanss būs pēdējais. Katrā gadījumā jūtu, ka pēdējā saruna bija neiedvesmojoša. Un pat ja viņai ir taisnība par upura lomu.
Jūtos vīlusies, jo kaut kur cerēju, ka šis būs tas cilvēks, pie kura varēs saņemt iztrūkstošo atbalstu emocijām. Pie kura es varēšu sakārtoties. Pašreiz jūtu vairs tikai iekšēju neuzticēšanos un ar tādu diez vai tas notiks.
Ir jau, protams, jāstrādā pašai ar sevi, taču gribas, lai kāds no malas palīdz to darīt. | | Sunday, July 13th, 2014 | | 6:21 pm |
filma
Ak, Mīļais! Vai tad Tu vēl neesi sapratis, ka sveša nauda problēmas neatrisina, bet sagādā tās divreiz vairāk? Man šķiet, ka dzīve mēģina Tev to iemācīt, bet Tu neatlaidīgi speries ar pieri sienā, rīkodamies pēc vecās inerces. Šobrīd jūtos satraukusies no neziņas, kas īsti ir noticis. Kādas ir iespējamās sekas šim notikumam. No sekām baidos.
Biju pie psiholoģes. Bet rakstīt par to vairs negribas. Pašreiz neko negribas. Jūtos paralizēta.
Diez kāda filma mani varētu uzmundrināt. Šodienas izvēle nenomierina un nesaista. | | Thursday, July 10th, 2014 | | 9:43 pm |
redzēt sevi no malas
Šodien paskatījos uz sevi ēkas atspulgā. Un redzēju jaunu sievieti ar maigiem smalkiem sejas vaibstiem un pārāk daudz gaļas pie kauliem. Tas gaļas daudzums izkropļo maigās sievišķības skaistumu, tas to padara smagnēju. Katru dienu domāju par tievēšanu, taču motivācija, kas liktu man pamatīgi iesākt tievēt, turēties un sasniegt mērķi, nav vēl apmeklējusi. Kāpēc? Esmu domājusi par to, kāpēc man tas ir svarīgi un kā dzīve mainīsies, taču kaut kas dziļākajā būtībā mani neuzrunā. Tie atrastie argumenti.
Visu dzīvi esmu sapņojusi par to, ka mani mīlēs tādu, kāda es esmu. Šobrīd aizķērās doma, ka varbūt man bija jāgaida šāda mīlestība pašai pret sevi nevis no citiem. Jo tas, kā es jūtos, ir atkarīgs tikai no manis. Neviens cits neliks man justies laimīgai, ja es pati tāda nejutīšos.
Pēdējā laikā man ir sajūta, ka vecāki man absolūti neko nav iemācījuši. Ka viņi vispār mani nemācija. | | Wednesday, July 9th, 2014 | | 4:05 pm |
brīdis iekšēja klusuma
Vismaz reizi dienā mēģinu apstādināt iekšējo viesuli un padomāt, sajusties dziļāk. Pēdējā laikā ļoti daudz stresoju... par ko? Baidos, ka var pienākt diena, kad palieku bez iztikas līdzekļiem. Ka kaut kas nebūs kārtībā un mani nokritizēs. Ka es neizdarīšu tā, kā apkārtējie uzskata par pareizu. Bērnu audzināšanā, savā izskatā, attieksmē. Baidos. Šodien, to apzinoties, sapratu, ka nedzīvoju savu, bet svešu dzīvi. Un ka tā var baidīties bezgalīgi. Jā, var pienākt tādas situācijas, bet var arī nepienākt. Varbūt tās bailes rada daļēji nepaļaušanās uz sevi, uz savām prasmēm pārvaldīt maku. Uz savu nespēju pretoties mirkļa iegribām, kas noved pie nesaprātīgiem tēriņiem. To es sapratu tagad- drukājot. Ir bijušas idejas, ko darīt, lai saprātīgāk pārvaldītu savus līdzekļus, bet nevienu no tām idejām neesmu izdarījusi. Varētu aizbildināties ar laika trūkumu, bet tās būtu tikai atrunas. Visu var paspēt... arī dzīvojot vienai ar 2 mazuļiem un suni.
Kas attiecas uz bailēm citu acīs izskatīties "nepareizai". Tas ir nepareizi. Ir jādara tikai pēc savām dziļākajām izjūtām un jābeidz lūkoties apkārt uz citiem, citu dzīvēm. Pat ja tas, kā es darīšu, kādam liksies nepareizi, tam ir jāiet garām. Ir jāsajūt sava būtība. To visu apzinoties, sāku just garšas priekšnojautu. Garšu dzīvei. Jo saplūstot ar savu dziļāko būtību, aizmirstot par citu vēlmēm (nav runa par šo vēlmju ignorēšanu), es sākšu dzīvot savu dzīvi. Var jau šai situācijai meklēt cēloņus pagātnē, vecāku audzināšanā, un tos ļoti ātri varēs atrast, taču nemainīsies. Pagātne neizmainīsies. | | Sunday, July 6th, 2014 | | 9:32 pm |
ceļa sākums.
Beidzot ir jāsāk runāties ar sevi. Domāt sevī. Nevis zibenīgi caur domām laist cauri informāciju, kas mani sasniedz, un reaģēt emocionāli. Ne loģiski. Laiks runāt ar savām sajūtām un meklēt atbildes. Necensties formulēt tās, bet raisīt, attīstīt. It kā uzdot jautājumus, bet tādus, kuriem vārdu salikums neatrastos. Gribu pievērsties sev un zemapziņā atrast atbildes uz jautājumiem, kas neļauj man izmainīt savu ikdienu. Jo spēks jau ir sevī, nevis kaut kur ārpusē (cilvēkos, notikumos, lietās). Slinkums ir daudzu problēmu cēlonis. Taču arī slinkums ir diagnoze. Kas ir izraisījis šo slimību... jāsāk ar to. Slinkums rada nolaidību attiecībā pret sevi, vīru, bērniem, tuviniekiem, draugiem.
Ir jāatīra prāts un dvēsele, lai gars manī iemājo. Ir jāatīra ķermenis.
Šodien ēdu Maximas gaļas salātus un kā sekas grāmatas "Tīrs un slaids dzīvesveids" lasīšanai, sapratu, ka tajos ir kaut kas, kas neļauj man sajust sātu un beigt tos ēst. Kamēr nav apēsti visi... nav miera un ir doma, ka gribas ēst. Vai ir bada sajūta? Varbūt arī sajūta. Un tad es padomāju par kartupeļiem, kas stāv lielā maisā no dzimtajiem laukiem atvesti... un sātu, ko jutu ēdot parastus vārītos kartupeļus ar kefīru. Kaut kā tad tas sāts atnāca, bet te apēd teju puskilogramu salātu, bet domās klejo - jāēd vēl... mistika. | | Sunday, June 8th, 2014 | | 12:55 pm |
Man liekas, ka viņš šobrīd meklē jaunas attiecību kurpes. Jo manas kurpes ir ieplīsušas un sāk likties, ka vairs tā nepatīk kā kādreiz patika. Protams, ir vieglāk nopirkt jaunu nekā salāpīt veco. Ieplīsušas attiecības var salabot tikai tādā gadījumā, ja to vēlas abi. Man ir sajūta, ka viņš to vairs nevēlas. Ka viņš meklē jaunas emocijas.
Ir tik vērtīgi palasaīt vecos ierakstus... ierakstus, kurus rakstot nonācu pie kripatiņas pašapziņas un spēju atrast tālāko virzienu dzīvei... atceries sevi... tad, kad mīlēji. | | 12:32 pm |
grēkusūdze
Nezinu, kā lai skatās uz savu dzīvi- no malas vai no iekšpuses. No malas spriežot varētu teikt- sūti viņu ratā, bet iekšpusē smeldz- mīli taču. Un bērni, bērniem vajag tēvu.
Liekas, ka paši pamati dzīvē ļogās. Un nedrošība, bailes par to, kas var notikt rītdien- paralizē.
Es zinu, ka es viņu sagaidīšu, mīlot un rūpējoties tā, kā spēju. Bet mani izsit no sliedēm tas, ka viņš nezin, vai atgriežoties gribēs attiecības. Situācijās līdzīgi mūsējai parasti notiek otrādi- viņas nezin, vai sagaidīs, bet viņi uzticīgi cer, ka sagaidīs. Jo es taču esmu brīvībā, bet viņš ieslodzījumā.
Ir sajūta, ka priekš viņa esmu gatava visu atdot. Bet viņam tas vienalga... viņam tāpat kaut kas neapmierina- kāda es esmu (pēkšņi, dzīvojoties tur, kļuvu "netāda"), kā es rīkojos (ne tā, kā viņš ir ieteicis). Ir jūtams, ka viņš kļūst svešāks, attālinās. Patiesībā, es esmu šokā par to, ka viņš nezin, vai gribēs attiecības ar mani, iznākot brīvībā... tak uzreiz būtu teicis, ka negribēs. Nevis vilcis garumā un mocījis ar neziņu. Man viņš vairs neklabina īsās ziņas, bet kādam vai kādai klabina... pa desmit dienā.
Es nezinu, kā savākties un nezinu, uz ko noskaņoties. Man ir sajūta, ka esmu sākusi nicināt sevi. Jo šī neziņa un nesapratne liek man būt neiecietīgai pret visiem apkārt... arī pret savām atvasītēm. Un es sev pārmetu, kad tā uzvedos vai izturos. Tad es sevi neieredzu.
Es dusmojos uz visu pasauli, ka esmu nonākusi tādā neziņā. Un sāp... sāp nežēlīgi. | | Thursday, June 6th, 2013 | | 10:18 pm |
>>>///<<<
Manī cīnās divas sievietes- pazemīgā un pašlepnā. Prāts nevar izlemt, kuras darbības labvēlīgāk iespaidotu situāciju. Bet sirds smeldz... vienkārši smeldz un neko nelemj. Vai vajag iespaidot? Un ko tieši es gribu panākt? Mīlestību, kuras nav?
Kāpēc cilvēks uz savu ģimeni nes tikai rūgtumus- ir problēmas, sāp galva, nav naudas, nav vēlmes kādu redzēt? Bet ar draugiem kopā esot, šķiet, viņam viss ir "zajebis". Vai labāk nebūtu bijis otrādi? Ka ģimene no viņa saņem tikai to labāko? Un vai tā nav manipulēšana ar tuvu cilvēku jūtām, iežēlināšana, lai nebūtu lieku pārmetumu, jautājumu, prasību?
Esmu nogurusi un haotiska pati sevī. Tāpēc ka saprotu, ka blakus man ir bijusi ilūzija. Nevis īsts cilvēks, ar kuru veidot kopdzīvi, kalt nākotnes plānus. Šī brīža neskaidrība, nenoskaidrotās attiecības mani dzen izmisumā. Kamēr nav iznīcināta pēdējā cerība, ka varbūt būs citādi... mainīsies... atrisināsies problēmas (radīsies citas vietā, kuru dēļ nebūs laika ne dēlam, ne sievai). Vai viņš vispār atceras, ka sieva arī meitiņu gaida? | | Sunday, November 25th, 2012 | | 8:12 pm |
"Tad, kad Tu mīlēsi kādu sievieti, Viņas labsajūta Tev būs pirmkārt.
Un Tu spēsi aizmirst savu ego, kaut arī uz to brīdi viņš būs aizskarts ar kaut kādiem viņas izteikumiem vai rīcību, lai palīdzētu viņai sanest somas mašīnā, sadzirdētu viņas nenozīmīgos lūgumus, lai apsveiktu viņu Viņas svētkos. Tu beigsi uzvesties kā pasaules naba un paskatīsies uz viņu kā uz savu pasauli, kuru tev gribas žēlot un lutināt.
Tad, kad Tu mīlēsi kādu sievieti, Viņas labsajūta Tev būs pirmkārt."
Pagaidām Tu pats sev esi pirmkārt. | | Tuesday, December 27th, 2011 | | 7:02 pm |
Man ir vīrs :) Nopietni. Un mani ārkārtīgi silda tas maigums, ar kādu viņš mani sargāja mūsu Kāzu dienā. Maigums un rūpes. Un pacietība pret manu nevaldāmo emociju, kas rausās ārā pa neizgulēto acu kaktiņiem.
Kaut kas mainījies sajūtās. Šī brīža sajūta mani kādreiz jau bija piemeklējusi, bet uz īsu brīdi. Pārejoši. Pašlaik... pēc 23.12.2011 tā ir kopā ar mani vienmēr. | | Monday, December 19th, 2011 | | 6:30 pm |
Pēc četrām dienām šajā pašā laikā es kļūšu precēta sieviete. Vai tas nav tas, ko es savulaik biju gribējusi visvairāk? Gan ne tik daudz domājusi par precībām, cik par savu vīrieti un savu ģimeni... bet. Šodien. četras dienas pirms kāzām man pirmo reizi radās šaubas- vai vajag? Savulaik izteikti sveši vārdi ir nedaudz iekodušies dvēselē, pavilkuši uz āru tos iedīgļus, kas manī bija radušies dažās pārdomu vērtās situācijās. Vai viņš mani patiešām mīl? Vai viņš par mani rūpēsies?
Lai justos kā sieviete, vīrietis nav vajadzīgs blakus. Lai realizētu savus sapņus un mērķus, vīrietis nav vajadzīgs blakus. Vai tad, ja man blakus būs vīrietis, viņš man traucēs realizēties, justies kā sievietei? Nē... Tad kāpēc gan nesajusties kā sievietei? Un lai to vieglāk būtu izdarīt, aizmirst, ka Viņš man ir blakus. Un nav svarīgi, kā viņš pret mani izturas- vai mīl tā, kā es gribu, vai rūpējas tā, kā es gribu. Es pati nosaku to, vai es esmu sieviete vai neesmu.
P.S. Vīrietis manā vietā vakaros netīrīs man zobus, nenovāks manus netīros traukus vai izmētātās zeķes. Viņš manā vietā nemazgās istabu... tas, ko es darīju pati, kad man viņa nebija, būs jādara man pašai. Aiz viņa novākt arī nebūtu pārāk interesanti, tomēr aiz sevis un ar savām lietām man pašai jātiek galā. | | Monday, November 21st, 2011 | | 1:43 pm |
Sen neko neesmu rakstījusi. Ne sev, ne citiem. Jo sen jau esmu palikusi slinka. Un atmetusi tik daudz nodarbes, uzskatot tās par liekām. Nenozīmīgām. Mazsvarīgākām salīdzinot ar tām, ar kurām it kā jānodarbojas. Varbut personības tapšanai šīs nodarbes ir stipri svarīgākas. Kā lai pareiz visu saliek pa plauktiņiem? Salīmeņo?
Šķirstu informāciju par rakstniecības konkursiem. Zinu, ka man savulaik bija labas potences rakstniecībā. Iespējams, tās nav pazudušas, tikai noputējušas. Būtu jāpamēģina. Bet ar ko lai sāk?... tas liek smadzenes kustināt. Ak, smadzenes tik sen nav kustinātas. Ikdienā darbs notiek autopilotā. |
[ << Previous 20 ]
|