vilšanās
Nepatika man pēdējā saruna ar psiholoģi. Cilvēkam, kuram iepriekšējos seansos viņa ieteica strādāt ar sava pašvērtējuma celšanu, šoreiz atļāvās pateikt, ka cilvēks dzīvo upura lomā, visi viņam slikti... ja es ar viņu runāju par cilvēkiem, kuri man ir sagādājuši vilšanos, tad tas nenozīmē, ka visi cilvēki, kas ir manā apkārtnē, ir slikti. Turklāt izpalika iepriekšējā seansā solītā metodika un tekošā seansā solītais materiāls uz e pastu, jo e pasts tā arī netika pajautāts. Sapratu, ka nākamais seanss būs pēdējais. Katrā gadījumā jūtu, ka pēdējā saruna bija neiedvesmojoša. Un pat ja viņai ir taisnība par upura lomu.

Jūtos vīlusies, jo kaut kur cerēju, ka šis būs tas cilvēks, pie kura varēs saņemt iztrūkstošo atbalstu emocijām. Pie kura es varēšu sakārtoties. Pašreiz jūtu vairs tikai iekšēju neuzticēšanos un ar tādu diez vai tas notiks.

Ir jau, protams, jāstrādā pašai ar sevi, taču gribas, lai kāds no malas palīdz to darīt.