Atteikšanās
Šobrīd jūtos saērcināta. Gan dusmīga, gan bailīga.
Bet sākšu ar to, ka šodien biju bibliotēkā un izņēmu grāmatu Pārtraukt līdzatkarību. Šī grāmata saistīja ar to, ka tajā ir konkrētas norādes, kā ārstēt līdzatkarību un pirmais solis ir emocionāli atbrīvoties.
Es saprotu, ka savas emocionālās saites man ir jāatbrīvo ar vīru, bet tikko sapratu, ka vēl lielākas važas man ir ar vecākiem. Īpaši ar māti.
Velns parāvis, man ir 36 gadi, vīrs, 2 bērni. Es neprasu no viņiem nedz līdzekļus, nedz pārtiku izdzīvošanai. Tikko sapratu, ka mana kļūda ir tā, ka es vaļsirdīgi stāstu par savām sadzīves un finansiālajām grūtībām... tā patiešām ir mana kļūda, jo es stiprinu viņos apziņu, ka bez viņiem es dzīvē galā netikšu. Bļāviens... cik naiva esmu. To stāstot, es vairāk gribu saņemt stiprinājumu, ka Diāna, Tu esi pieaudzis cilvēks, daudz ko esi izturējis,tāpēc šobrīd notiekošais ir dzīves sīkumi, ar kuriem tiksi galā. Bet viņi stiprina manu nevarības sajūtu, ka es neko nevaru, netikšu galā un galu galā es esmu niecība... (tas ir tas, ko viņi neapzināti potēja tad, kad dzīvoju viņu maizē). Un viņi atļaujas to darīt arī tagad, kad sen vairs neesmu viņu maizē, dzīvoju savu dzīvi. Un es ļauju viņiem to darīt.

No vienas puses viņi ir mani vecāki,es viņus cienu un mīlu... un viņi arī ir līdzatkarīgi. No otras puses gribas ar dusmām uzgriezt viņiem muguru un aiziet, lai sakārtotu savu dzīvi. Bet grāmatā bija otrs svarīgs posms- reakcija. Tagad ir jāapdomā, kā labāk atbrīvoties no šīs emocionālās saiknes un izskaidrot viņiem lietu būtību. Ka esmu pateicīga viņiem par visu, ko manā, manu bērnu labā ir darījuši, bet ka viņiem jābeidz nest upuri gaidot atlīdzību no saviem bērniem. Viss, ko viņi tagad var darīt, ir padomāt par sevi. Kas viņiem ir pa spēkam un dzīvot priekš sevis. Ka mēs to nenovērtēsim jebkurā gadījumā. Upurus, kas padara mūs nevarīgas izdzīvot šainpasaulē, mūsu pašu acīs. Ka neatdodam tik pat daudz, cik viņi mums devuši. Saprotu,ka viņi auga laikā, kad nebija ko ēst, tāpēc viss viņu darbs ir vērsts uz to, lai vēders būtu piepildīts. Bet es esmu apjautusi, ka ar pilnu vēderu vien laimīgs nebūsi. Ka laimei vajag kaut ko vairāk. Ka tie viņu centieni pēc pilna kuņģa ir iznīdējuši, nomākuši aktivitātes, kas sniedz citādu prieku. Citādu prieku viņi gūst alkoholā. Es vairs ne... mani tas vairs nepriecē. Un arī bērniem,lai iemācītu patiesi priecāties no darbošanās un darba, ir jāiemācās sākumā pašai.