Sākums
Būšu godīga pret sevi. Atmetot visu, kas patiesībā šobrīd šķiet kā pienākums... pienākums priecāties par to, kas man ir, bet sirdī tomēr mīt dziļas skumjas. Ka es kopš bērnu dienām esmu ieslodzījusi sevi un joprojām tur atrodos. Un uz savu dzīvi skatos kā tv, nevis piedalos tajā ar visiem saviem orgāniem un maņām. Un saprotu, ka ar pozitīvās domāšanas paņēmieniem es tikai uzlieku pūderi uz slimas, sakaitētas ādas, bet jāārstē ķermenis. Jā. Es esmu iealodzījumā. Šī atziņa mani padara gan mierīgu, gan atņem bailes. Kā tas ir noticis un ko es varu darīt, lai sevi atbrīvotu, ir noteikti iziet cauri savai dzīvei vecāku mājās, atzīt visas sāpes, kas lika man noslēpties savā iekšējāes savā iekšējā pasaulē un es joprojām neesmu iznākusi ārā Lai arī pagājuši gadi un it kā ir sava ģimene un bērni. Bet man ir jāatbrīvo sevi. Citādi aiziešu postā.
Vēl es saprotu no iepriekšējās pieredzes, kad apzinājos savu stāvokli... to nevar izārstēt. Bet ar to var iemācīties sadzīvot. Var iemācīties izdzīvot. Var iemācīties noteikt robežas, cik daudz ļaut citiem ievazāt savā dzīvē, kādu attieksmi pret sevi pieļaut, nepieļaut. Lai saglabātu pašcieņu. Piemēram, mēs nedrīkstējām pieņemt citu cilvēku dāvanas. Tēvs dusmojās. Kāpēc? Kāpēc mēs nedrīkstējām to darīt... pieņemt labu attieksmi pret sevi ir grūti. Liekas, kāds par to dusmosies, neesmu pelnījusi. Pelnījusi tikai tad, ja darbs labi padarīts. Vienīgais, kas vecākus priecēja, kad darbs bija labi padarīts... savā mājā, svešā mājā. Tad bija lepnums. Kā tādi darba zirgi audzināti.
Bet tas tāds viens fragments.
Es apņemos izskatīt visus fragmentus savā dzīvē, izanalizēt, pārskatīt savas sajūtas attiecībā uz tiem, izvērtēt attieksmi. Katru fragmentu izdzīvot un sevī izlabot.
Es gribu dzīvot ar savu vīru un bērniem. Priecāties par viņiem. Nevis atrasties iekšējā cietumā, nepieskaroties viņiem ar savu sirdi un dvēseli.
Dievs, lūdzu, palīdzi man šajā ceļā. Tas nebūs īss un nebūs viegls.