omulība
Eh, mazliet alkohola un dvēsele izplūst ilgās pēc maiguma. Kā gribētos pazust siltā azotē pie kopīga filmas seansa. Nemanot iekost viņam austiņā, nobučot kaklu, pabakstīt ar degunu pie vaiga. Un piespiesties ciešāk klāt. Vēlāk lēni un jutekliski izmīlēties. Šodien ir tāds viņš- vizuāls tēls, personība... šodien atļaujos atbrīvot sajūtas. Citreiz pat gribot tas nesanāk.
Par to, vai rītdien Viņa vietā varētu būt kāds cits... varētu būt.
Pagaidām neesmu piedzīvojusi neprātīgu mīlestību, kas uzkrīt uz galvas kā iepriekš nekonstatēts meteorīts. Mana pieķeršanās un simpātijas rodas kā saules dūriens... tu cepinies un cepinies saulē, nejūtot tās ietekmi, līdz vienā brīdī nonāc slimnīcā ar diagnozi- saules dūrējs. Es zinu, ka es varu šādā veidā iemīlēt visai atlikušajai dzīvei. Taču egoisms neļauj tam izpausties pret cilvēku, ar kuru nesaista ilgtermiņa jūtas. Un no kura nav jūtama atbildes reakcija. Netiek kalti plāni. Arī sirdij ir atmiņa. Un, ja ieraksti netiek cilāti, noput, vai veidoti no jauna... tie izkvēl. Vai tādas ilgtermiņa jūtas vispār eksistē. Var atgriezties pie rūgtuma par to, cik maz man bijis lemts tās baudīt. Taču nevēlos ar vakardienas rūgtumu sabojāt savu šodienu vai rītdienu.
Katram ir savādāk. Mīlestība. Un par sevi es varēšu stāstīt mazbērniem... ja man Dievs tādus būs lēmis.
Es mēģinu ticēt. Šodien, ar atvērtu sirdi, ticība padodas vieglāk.

Kāpēc alkohols tā prot atbrīvot manu sirdi?

P.S. He's too smart for me. I'm too blond for him. I don't want to be student in relationships. Maybe I'm smart, in some way. In different way.

Es esmu tāda, kāda esmu. Man nav jā... būt vai jādara.