savtība
Es nezinu, kurā brīdī man nāca prātā šī atklāsme. Es zinu, Dievs, ka par visu ir jāpateicas Tev, bet vai es to protu darīt?! Zināšana, diemžēl, ne vienmēr rada prasmi. Zināšana bez darīšanas neko nedod. Arī šī atklāsme... ir Tavi vārdi man. Nevis mans sasniegums.

Ehh, mazliet novirzījos no tēmas. Šodien daudzas lietas galvā top. Mēģinu saprast savas jūtas, kāpēc tās ir tādas. Kāpēc jūtas pret šo Viņu mani neiepriecina, bet gan liek justies sliktai. Liek saprast, ka "no good". Kāpēc tādas negāciju saturošas sajūtas raisās. Kāpēc pret iepriekšējo Viņu es jutos tik mierīga... varbūt tāpēc, ka uzskatīju, to slikto esmu pelnījusi, bet tagad jūtu, ka šo labo neesmu pelnījusi. Vai tā drīkst pret sevi izturēties. Arī... nedrīkst.

Esmu savtīga sieviete, ja manī kāds modina sievieti. Un liek just, ka interesējas par mani kā par sievieti. Kad es sāku domāt un just interesi kā sieviete, tad es vairs neprotu būt draugs. Jo tad man rodas egoistiskas prasības... pēc uzmanības, samīļošanas, uzklausīšanas. Man nav vairs jautājumu, jo es vēlos, lai tie tiktu man uzdoti. Es pirmā nerosos, jo vēlos, lai esmu tā, par kuru domā un atceras. Tas gan nenozīmē, ka es pati nedomāju, taču es pirmā par to nelikšu manīt.

Es domāju, ka neļaušu sev blakām būt tādam vīrietim, kas ir labs. Savtīgu un egoistisku sievieti ir pelnījis ne visai labs vīrietis. Un varbūt es neapzinātu "krītu" uz tādiem ne visai labiem, jo meklēju sev mācību. Meklēju sev skarbu dzīves skolu, kas, rupji runājot, izaudzinās no manis savtību, egoismu, iedomību.

Bet es protu būt draugs. Un tad, kad uz vīrieti raugos kā uz draugu, ne vīrieti, tad man viņš pirmām kārtām ir interesants. Es atlieku malā savu savtīgumu, egoismu (tas pat nav jāatliek malā, tā vienkārši nav)... es nevēlos no viņa vairāk uzmanības par to, cik viņš pats man vēlas pievērst. Es nekautrējos uzdot jautājumus, kuri man interesē, jo tie nav egoistisku motīvu vadīti. Bet tad, kad es domāju par sevi, savu vietu viņa dzīvē (un jūtu, ka tajā vēlos būt īpaša), tad ir grūti uzdot jautājumus. Ja nu uzdodu tā vai tādu, kurš liek zaudēt manu īpašo statusu?

Vājprāts... man vajag kādu, kas izskalotu manas smadzenes.

Viss, ko es pati sev šajā sakarā varu secināt, es nespētu būt draugs savam vīrietim, lai gan nezinu, vai spētu draugu reiz pieņemt kā vīrieti... bet tad, ja es sāktu viņu tā uztvert, tad jau droši vien es atkal samaitātos.

Dievs zin, ko dara... zin, kad es būšu gatava attiecībām. Tagad, izliekot to visu šeit, saprotu, ka savis 27 es nemaz neesmu gatava īstām attiecībām. Varbūt es pārāk daudz sevi kritizēju, taču... pirms aicināt kādu savā dzīvē, ir jāatrod pašai sevi šai dzīvē. Ir jauki, ja kāds var palīdzēt to izdarīt, taču nav godīgi uzvelt šo uzdevumu uz kāda cita pleciem.