Blimey.

Kad es biju maza, es domāju, ka laulība ir izpausme, kas rodas, kad tu beidzot kādam džekam maximāli patīc. Tad notiek laulība, un tu visu atlikušo dzīvi vari bezrūpīgi priecāties, jo vairs nav jāuztraucas, ka tava simpātija nezina, ka tu eksistē, jo tagad tava simpātija ir tavs legit īpašums, jo jums ir laulība i vsjo.

Man šķiet kaut kur zempaziņā es tā domāju vēl līdz šodienai.. Jo lai arī, man gribas no sirsniņas domāt, ka mūs ar R saista maģiskā kosmosa saite, kur mums pat nav nekas jāsaka, bet mēs zinām ka we shall forever abide in quiet love explosion of commitment, respect and exhilirating bliss of companionship, man šķiet, ka es tikuntā vēl neesmu izdarījusi pietiekami, lai viņam iepatiktos tik ļoti, lai viņš gribētu mani noprecēt. Tad es sev saku, ka tā ir sīkā 9gadīgā idiņa, kas atkal projicē savas voblas uz unsuspecting and betrayed simpātiju. Bet still, laulība būtu ultimate legit pierādījums, ka tu džekam patīc, un lai ko es pasaulē savas esības laikā būtu sastapusi un darījusi, ļoti patikt kādam džekam tikuntā ir foršāk par visām pārējām lietām, tas ir gandrīz kā patikt pašam Dievam. Bet tajā vietā Dievs neraksta, simpātija neprecē, and I abide out of confused inertia.

Bet tagad saklausījos un salasījos Telosu, un sāku triggeroties, ka laulība potentially even probably is a sham, ka tā nav nekāds dreamy and mystical romaņķix of forevertime. Reāli sanāk, ka laulība ir vienkārši kārtējā valdības institūcija, kompensācija par jaunu civlēkbūtņu atražošanu. Teiksim, tā kapsula, kurā Neo gulēja žļurgā varētu saukties laulība.
Which.. to be honest seems fair enough. Screw you konservatīvo heiteri, dzemdēt bērnu un tad viņu audzināt un mēģināt saprasties ar mužiku, kurš nekad nenovērtē tavas vārās jūtas, un visu šo trauslo haosu noturēt pozitīvā balansā, nesamaitājot mazo cilvēkbūtni, must be hellish and a true hero's journey. So es domāju, ka tas ir tikai godīgi, ka cilvēkus par to paslavē, tai skaitā ar privilēģijām, bonusiem un ekskluzīvām pieejām. Cilvēki ir mazliet psihi, ja grib parakstīties uz ģimeni un tad tur atrod romantiku, un tā ir eksistenciāla uzvara, ko ir vērts svinēt. Ir daudz vienkāršāk vienkārši tusēt kopā lovey dovey bliss, with no intention to observing laws of nature and preferences of societal continuation. Es nedomāju, ka cilvēkus vajag kaut kā īpaši atalgot par vienkāršu, purely self-serving dzīvi, kas nenes nekādu pienesumu sabiedrībai. Jo let's face it, tikai Dievs atalgo cilvēkus par viņu pliko eksistenci, kamēr sabiedrībā there is no such thing as free lunch.

In that sense man no vienas puses gribās, lai laulību pazeminātu amatā, jo viņa vairs nav romantikas kulminācija. No longer simpātijas dreamy fangirl goal, bet sauss infrasuktūras ķieģelis un loģistikas scruffy ceļazīme. Pieejiet tam ar aukstasinīgu matter-of-factness, kur atbalstāt pārus, kas grib radīt jaunus sabiedrības locekļus, tāpat kā jūs atbalstāt mazos biznesus, agrikultūras ražotni vai nacionālo muzeju, un lieciet mīlestību mierā.

Es vienkārši nevēlos, lai mīlestībai būtu jebkāds sakars ar valdību un sabiedrību, kas clearly ir sātana spīles predominantly vai vismaz mazliet constantly. Mīlestībai ir jābūt kā slepenai pļaviņai dziļi mežā, ko atrod tikai daži, kas gatavi iet tālā un grūtā pārgājienā nevienam neredzot.

Mīlestība, ja ir patiesa, tad tai tūkstoš gadu nevajag ne pieradījumu ne ceremoniju, ne privilēģiju, ne validāciju. Ja es un mans hubby esam patiesi mēs trejdeviņas esības nodzīvosim kā divi balodīši un viens ābolītis, nevienam nezinot un pat pašiem nesaprotot. Jo, kad tādi divi cilvēki satiekas, tad izšķirt viņus var tikai rare, unnatural brute force, bet pat tad viņa visticamāk izspurgs kā spirgts un spirgans Jēzuliņš no kapa!

So ja es būtu Lielā Māsa, es vēl vairāk noreducētu ģimenes un laulības definīcijas. Es anulētu visas phony un stulbās ģimenes, kur cilvēki savus pienākumus neuztver nopietni un viens otru nemīl, plus es dotu visām veiksmīgajām ģimenēm daudz naudas. Visas mammas saņemtu kārtīgu mēnešalgu, jo viņas ir kā maniac overtime CEOs savās ģimenēs. Ģimenēm būtu jāiztur testi un iesaistītajiem jāpierāda, ka viņi ir labi un cēli cilvēki, un tad viņi saņemtu vēl vairāk privilēģiju un naudas, un jahtas un exclusive satan shoes or whatever else they like. Es varbūt izmantotu melu detektorus, lai atsijātu gold diggers and cabrons, un dotu viņiem mūža aizliegumu laulāties. Cilvēki drīkstētu precēties tikai, ja viņiem būtu saderīgi birthcharts, ja viņi vismaz 2 gadus būtu nodzīvojuši kopā un gribētu un spētu radīt vismaz 1 pēcnācēju. Varbūt arī viņiem būtu jādemosnstrē vismaz ciešamas garīgās un intelektuālās spējas, ko nodot savam jaunajam sabiedrības loceklim.

Savukārt, visi pārējie romantiskie pārīši, kam nav nopietnu nolūku radīt jaunus sabiedrības locekļus, varētu šādi pārbaudīt savas rēnās attiecības: ja jums nav nopietnu prokreācijas nolūku un jums vajag publisku atzinību, ja jūs viens otram tā jau katru dienu neesat Svētku Diena, tad yall might as well start swiping now.

*

Bet pasaule ir predominantly vai vismaz mazliet constantly sātana pieperināta, tāpēc godprātīgajām laulībām būs ciest vientulīgā klusībā un aizmirstībā, kamēr pasaule atalgos sliņķus un ņerkstētājus ar them satan shoes. Nekas, priecājieties - jo smagāka dzīve, jo necaursitamāks gars. Un neaizmirstiet novērsties no laicīgās pasaules un uzmeklēt meža pļaviņu, jo tā ir vienīgā ontoloģiskā vieta uz zemes.