18 March 2021 @ 10:21 am
 
No vienas puses, kāpēc vispār uzticēties kādiem cilvēkiem vai gribēt viņu uzmanību, ja mēs neviens sevi nepazīstam, tikai spokojamies un aukojam, kā dezorientētas mītiskas būnes. Man vienmēr ir vairāk negribējies nekā gribējies kaut ko teikt un rādīt cilvēkiem, un saņemt viņu uzmanību, jo ja es sevi nesaprotu, un viņi sevi nesaprot, un viņi mani nesaprot, un es viņus nesaprotu, tad mums nav nekā kopīga un man priekš/ar viņiem būt nešķiet pievilcīgi vai aizraujoši. Viss, ko mēs varam darīt ir viens otru durstīt ar saviem neziņas duncīšiem, kas varbūt citiem ir sadistisks kaifs, bet man šķiet pretīgi.

Bet no otras puses, mēs nevaram sevi iepazīt vienpatībā nekādi, bet gan tikai dialektikā, kuras priekšnosacījums ir pamata uzticība. Tāpēc cilvēkam ir jāuzticās, bet arvien paturot prātā, kā būtībā mēs neviens neesam pavisam un galīgi uzticami. Jo to ko zinām - nezinām, un to ko domājam - nesaprotam, iespējams bezgalīgos apmēros. Un tas ir esības izaicinājums - apstrādāt, kopt un audzēt savu svešādi savādo apziņas lauku arvien pieņemot, ka tas ir mūžīgi pakļauts savas un citu neziņas seku sezonām un pat katastrofām.

Līdz ko tu esi nejauši ērti iekārtojies savā siltajā zināšanas stūrītī, apmeties muļķi riņī un skaties kādi neziņas plašumi tev skrien pretī no visām debespusēm! Tad attopies un proties, noliec galvu un turpini cītīgi stumt un pūst un svīst uz sava niecīgā pleķīša.

*

Es tagad turpinu lasīt vienas damočkas izklāstu par to, kā viņa saprot animusu, un es atkal garīgi svārstos, pat līgojos. Viņa uzstāj, ka visi dēmoni un gari un sātana darbinieki ir bezmazvai kaut kādi animusa mazie pakalpiņi. Un tagad es nesaprotu. Vai animus ir sātans? Vai sātans ir tikai ļauns vai arī kaut kāda nelaimīgā Dieva būtne, kas ir arī dažreiz izpalīdzīga? Vai viss mītiskais ir dīvaini apziņas solārisiņi?

Man tas atgādina cilvēku psihedēliskos stāstus, kur viņi ahujaskā sastop un apspriežas ar visām šīm mītiskajām būnēm.. no Kristus līdz sunpurnim, no maijrozīšu fejiņas līdz Kali, no elfiem līdz rūķiem, un no runājošiem putniem līdz cipļiem.

Tas man liek skaudri apzināties, ka es nekad nezināšu, kuri fenomeni ir īsti, kuri - reprezentācijas, kas ir apziņa (lol..still), un kas ir esība, un kas ir īstenība - vai īstums ir matērija, vai īstums ir apziņa. Tad es apgulšos uz mitras sūniņas kā tūkstoš gadus novecojis Tarkovskis, un sirsniņai degot violetām liesmiņām, kaut ko liegi purpināšu, ka dzīve ir tik vien kā psihedēlija un mēs visi esam spoki ar trejdeviņiem rēgiem dvēselē.
 
 
( Post a new comment )
[info]xena on March 19th, 2021 - 04:24 pm
Ļoti piekrītu - psihes pamati un eksistence pati par sevi ir tikai un tieši fiziska. Tas, ko saprotam ar "psihisko", ir tikai uzslāņojumi fiziskajam.
Psihoterapeiti gan ir diezgan dažādi un to, cik piemērots un saderīgs pacientam/klientam konkrētais būs, nosaka personiskais-cilvēciskais faktors. Kas, protams, neizslēdz profesijas tehnisko pusi, kur citu tehnisku paņēmienu un zināšanu komplektiņā* būtiska daļa ir spoguļošana (!), supervīzijas un paša terapeita psihoterapija, kā arī profesionālās pieredzes apjoms.
Atšķirīgās paša sevis saprašanas formas, manuprāt, ir būtisks faktors tam, ko un kā no saskarsmes ar konkrēto subjektu iegūstam vai dodam, un cik viegli vai grūti noris "attiecības" ar kādu subjektu - tā kā nepiekritīšu, ka tam nav ietekmes.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
restart[info]restart on March 19th, 2021 - 04:37 pm
Man arī ienāca prātā piemērs ar augoni un ķirurgu, kas, man liekas, neko daudz neatšķiras no psihoterapeita.

Protams, ja skatās, kā attiecības vai kontakts veidojas vai neizveidojas, individuālajai pieredzei ir nepārvērtējama nozīme. Reizē tas ir arī tik grūti novērtējams faktors, ka vismaz es to negribētu ņemt vērā, izdarot vērtējumu, vai otru cilvēku varēšu viegli saprasties. Jo var būt dzīves pieredzējis cilvēks, kurš reizē ir arī nelietis vai īgņa. Tāpat bērni ir ļoti dažādi.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]xena on March 19th, 2021 - 05:26 pm
Es jau arī esmu par to, ka, kamēr pats "neesi iekšā procesā", nemaz nevari noteikt un priekšlaicīgi novērtēt, kā un cik produktīvs un bagātinošs kontakts izvērsīsies ar to vai citu konkrētu subjektu. Pirmsnosakāmu, garantējošu parametru saskarsmes "kvalitātei" nav - tāpēc iespēja kontaktēt ar "ārējo" ir tik aizraujoša dzīves nianse un privilēģija, kuras dēļ pastāv arī tādi teicieni kā "no jebkuras situācijas var kaut ko mācīties."
Par vecumu kā izšķirošo tajā, cik un kādas kvalitātes bagātinājumu subjekts var sniegt otram, jau minēju vairākus ierakstus atpakaļ: proti - ne vienmēr "tie vecākie un tie pieredzējušākie" ir tie, kuri "dod". Komunikācijas process būtībā ir abvirzienu.
(Reply) (Parent) (Link)