No vienas puses, kāpēc vispār uzticēties kādiem cilvēkiem vai gribēt viņu uzmanību, ja mēs neviens sevi nepazīstam, tikai spokojamies un aukojam, kā dezorientētas mītiskas būnes. Man vienmēr ir vairāk negribējies nekā gribējies kaut ko teikt un rādīt cilvēkiem, un saņemt viņu uzmanību, jo ja es sevi nesaprotu, un viņi sevi nesaprot, un viņi mani nesaprot, un es viņus nesaprotu, tad mums nav nekā kopīga un man priekš/ar viņiem būt nešķiet pievilcīgi vai aizraujoši. Viss, ko mēs varam darīt ir viens otru durstīt ar saviem neziņas duncīšiem, kas varbūt citiem ir sadistisks kaifs, bet man šķiet pretīgi.

Bet no otras puses, mēs nevaram sevi iepazīt vienpatībā nekādi, bet gan tikai dialektikā, kuras priekšnosacījums ir pamata uzticība. Tāpēc cilvēkam ir jāuzticās, bet arvien paturot prātā, kā būtībā mēs neviens neesam pavisam un galīgi uzticami. Jo to ko zinām - nezinām, un to ko domājam - nesaprotam, iespējams bezgalīgos apmēros. Un tas ir esības izaicinājums - apstrādāt, kopt un audzēt savu svešādi savādo apziņas lauku arvien pieņemot, ka tas ir mūžīgi pakļauts savas un citu neziņas seku sezonām un pat katastrofām.

Līdz ko tu esi nejauši ērti iekārtojies savā siltajā zināšanas stūrītī, apmeties muļķi riņī un skaties kādi neziņas plašumi tev skrien pretī no visām debespusēm! Tad attopies un proties, noliec galvu un turpini cītīgi stumt un pūst un svīst uz sava niecīgā pleķīša.

*

Es tagad turpinu lasīt vienas damočkas izklāstu par to, kā viņa saprot animusu, un es atkal garīgi svārstos, pat līgojos. Viņa uzstāj, ka visi dēmoni un gari un sātana darbinieki ir bezmazvai kaut kādi animusa mazie pakalpiņi. Un tagad es nesaprotu. Vai animus ir sātans? Vai sātans ir tikai ļauns vai arī kaut kāda nelaimīgā Dieva būtne, kas ir arī dažreiz izpalīdzīga? Vai viss mītiskais ir dīvaini apziņas solārisiņi?

Man tas atgādina cilvēku psihedēliskos stāstus, kur viņi ahujaskā sastop un apspriežas ar visām šīm mītiskajām būnēm.. no Kristus līdz sunpurnim, no maijrozīšu fejiņas līdz Kali, no elfiem līdz rūķiem, un no runājošiem putniem līdz cipļiem.

Tas man liek skaudri apzināties, ka es nekad nezināšu, kuri fenomeni ir īsti, kuri - reprezentācijas, kas ir apziņa (lol..still), un kas ir esība, un kas ir īstenība - vai īstums ir matērija, vai īstums ir apziņa. Tad es apgulšos uz mitras sūniņas kā tūkstoš gadus novecojis Tarkovskis, un sirsniņai degot violetām liesmiņām, kaut ko liegi purpināšu, ka dzīve ir tik vien kā psihedēlija un mēs visi esam spoki ar trejdeviņiem rēgiem dvēselē.