18 March 2021 @ 10:21 am
 
No vienas puses, kāpēc vispār uzticēties kādiem cilvēkiem vai gribēt viņu uzmanību, ja mēs neviens sevi nepazīstam, tikai spokojamies un aukojam, kā dezorientētas mītiskas būnes. Man vienmēr ir vairāk negribējies nekā gribējies kaut ko teikt un rādīt cilvēkiem, un saņemt viņu uzmanību, jo ja es sevi nesaprotu, un viņi sevi nesaprot, un viņi mani nesaprot, un es viņus nesaprotu, tad mums nav nekā kopīga un man priekš/ar viņiem būt nešķiet pievilcīgi vai aizraujoši. Viss, ko mēs varam darīt ir viens otru durstīt ar saviem neziņas duncīšiem, kas varbūt citiem ir sadistisks kaifs, bet man šķiet pretīgi.

Bet no otras puses, mēs nevaram sevi iepazīt vienpatībā nekādi, bet gan tikai dialektikā, kuras priekšnosacījums ir pamata uzticība. Tāpēc cilvēkam ir jāuzticās, bet arvien paturot prātā, kā būtībā mēs neviens neesam pavisam un galīgi uzticami. Jo to ko zinām - nezinām, un to ko domājam - nesaprotam, iespējams bezgalīgos apmēros. Un tas ir esības izaicinājums - apstrādāt, kopt un audzēt savu svešādi savādo apziņas lauku arvien pieņemot, ka tas ir mūžīgi pakļauts savas un citu neziņas seku sezonām un pat katastrofām.

Līdz ko tu esi nejauši ērti iekārtojies savā siltajā zināšanas stūrītī, apmeties muļķi riņī un skaties kādi neziņas plašumi tev skrien pretī no visām debespusēm! Tad attopies un proties, noliec galvu un turpini cītīgi stumt un pūst un svīst uz sava niecīgā pleķīša.

*

Es tagad turpinu lasīt vienas damočkas izklāstu par to, kā viņa saprot animusu, un es atkal garīgi svārstos, pat līgojos. Viņa uzstāj, ka visi dēmoni un gari un sātana darbinieki ir bezmazvai kaut kādi animusa mazie pakalpiņi. Un tagad es nesaprotu. Vai animus ir sātans? Vai sātans ir tikai ļauns vai arī kaut kāda nelaimīgā Dieva būtne, kas ir arī dažreiz izpalīdzīga? Vai viss mītiskais ir dīvaini apziņas solārisiņi?

Man tas atgādina cilvēku psihedēliskos stāstus, kur viņi ahujaskā sastop un apspriežas ar visām šīm mītiskajām būnēm.. no Kristus līdz sunpurnim, no maijrozīšu fejiņas līdz Kali, no elfiem līdz rūķiem, un no runājošiem putniem līdz cipļiem.

Tas man liek skaudri apzināties, ka es nekad nezināšu, kuri fenomeni ir īsti, kuri - reprezentācijas, kas ir apziņa (lol..still), un kas ir esība, un kas ir īstenība - vai īstums ir matērija, vai īstums ir apziņa. Tad es apgulšos uz mitras sūniņas kā tūkstoš gadus novecojis Tarkovskis, un sirsniņai degot violetām liesmiņām, kaut ko liegi purpināšu, ka dzīve ir tik vien kā psihedēlija un mēs visi esam spoki ar trejdeviņiem rēgiem dvēselē.
 
 
( Post a new comment )
[info]xena on March 18th, 2021 - 01:53 pm
Patīk, ka restart iezīmē arī otru aspektu: gan saprašana, gan nesaprašana pavairo mūsu visu kopību. Dramatika vienīgi rodas aspektos, ka katram tās saprašanas un nesaprašanas ir stipri subjektīvas un, vismaz no psiholoģiskās pieejas, mēs vispār otrā varam saskatīt kā spogulī TIKAI to, kas ir mūsos pašos (tāpēc man nav ilūziju, ka kāds mūs varētu personiski saprast labāk, kā mēs paši sevi katrs). Drīzāk es to redzu kā kaut kādu kopīgu (vai abpusēju) attīstību pa spirāli, vienam otrā spoguļojoties: tas, kurš varbūt vairāk pieredzējis - saskata savu pagātni tajā, kas nepieredzējušāks konkrētajā aspektā un dod stimulus attīstībai, savukārt, otrs dod pirmajam apstiprinājumu un sava veida novērtējumu par to, ka "tiek parādīts ceļš" (p.s. ar bioloģisko vecumu tam daudzos gadījumos var būt teju nekāda korelācija).
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on March 18th, 2021 - 04:19 pm
Manuprāt, kopību var izskaidrot tikai ideja, ka mēs ESAM visi vienoti collective unconscious. Ka mūsu zemapziņā ir tēli, ko visi dalam. Kas arī palīdz tiem, kas šos tēlus jau iepazinuši, tos saskatīt citos-nepieredzējušākos, kas viņus vēl nav atklājuši.

Nu un tad, protams, ontoloģiski vai nezināmi-reprezentatīvi tēli, nav īpaši nozīmes, kamēr vienotības/sasaisības/kopības ontoloģija eksistē, kas, manuprāt, jā eksistē.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]xena on March 18th, 2021 - 05:42 pm
Mani vienkārši notrigerēja Tevis ieraksta sākumā uzdotais jautājums "kāpēc" - par uzmanību un uzticēšanās vajadzību no/uz citiem.
Respektīvi, es to saprotu tā, ka mūsu vienotība collective unconscious nekad nav pilnīga tēlu sistēma - to vienmēr iespējams piekoriģēt, uzasināt, papildināt, bagātināt ar impulsu palīdzību, kas iegūstami tikai no "ārienes". Šiem impulsiem pat nav obligāti jābūt citiem dzīviem cilvēkiem - tā var būt daba, citu sugu dzīvas radības, iepriekšējo paaudžu un civilizāciju atstātās pēdas, mantojums un pat abstraktas tēlu sistēmas.
Varbūt, ka ieraksts bija koncentrēts tikai uz domu ap līdzcilvēkiem-laikabiedriem, bet man, personīgi, ir grūti nošķirt šo kategoriju no jebkā eksistējoša (t.sk. vēstures).
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on March 18th, 2021 - 06:03 pm
Nu parasti pieredzes, kas rodas mijiedarbojoties ar sev līdzvērtīgu apziņu ir spēcīgākas, un arī vairak dod pretī izgaismošanas ziņā. Jo mijiedarbojoties ar objektiem vai tekstiem vai pat dzīvniekiem (kaut gan šis drošivien baigi trennē intuīciju/neverbālās maņas īstenībā) nav tāda spēja izaicinājuma. Es teiksim izlasu Jungu un domāju, nu tik es integrēšu animusu, bet ko es savā nodabā varēšu integrēt? Tikmēr es sastopu sarežģītu cilvēku un varbūt piecu minūšu laikā iemanīšos no katastrofālas komunikācijas nonākt apgaismotā komunikācijā, i pieradināšu animusu i iemācīšos ko jaunu par citām manām reakcijām/noslēpumiem. Cilvēki ir labs veids kā trennēt visas savas teorēmas un pārliecības in real time/life, kā arī sevi negaidīti provocēt, lai atklātu jaunus sevis aspektus. Jo ja es nespēju saprasties ar jebkādu cilvēku, tad tas nav nekāds sasniegums saprasties ar tekstiem, dabu, kaķi vai vēl ko tādu, kas reti kad mani provocē padziļinātā veidā (protams ka notikumi ārpasaulē visi kaut kā provocē, bet atkal tas intensitātes jautājums).

Es laikam par to rakstīju.. ka cilvēki, gan mēs paši gan citi ir tik nezināmi, pat viltīgi (varbūt neapzināta pašapmāna rezultātā), dziļi būtība, ka tādam kosmosam grūti paņemt roku un vienkārši uzticēties. Bet cilvēka psihe ir tas ar ko mums jāstrādā, ja esam cilvēki, un ja gribam paši sevi ieraudzīt.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]xena on March 18th, 2021 - 11:18 pm
Nešaubīgi - mijiedarbojoties ar "sev līdzīgākajiem", iegūstam vislielāko potenciālu papildināties.
Ar to bezgalīga potenciāla spoguļošanās iespēju - skaists gredzens atpakaļ uz to pašu Tevis ierakstā pieminēto Tarkovski (+ Arvo Part) - "cilvēki (..) ir tik nezināmi, pat viltīgi (varbūt nezināma pašapmāna rezultātā)" .. Spiegel im spiegel. :)
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on March 19th, 2021 - 12:38 pm
Jā spogulis spogulī!
(Reply) (Parent) (Link)