Nu parasti pieredzes, kas rodas mijiedarbojoties ar sev līdzvērtīgu apziņu ir spēcīgākas, un arī vairak dod pretī izgaismošanas ziņā. Jo mijiedarbojoties ar objektiem vai tekstiem vai pat dzīvniekiem (kaut gan šis drošivien baigi trennē intuīciju/neverbālās maņas īstenībā) nav tāda spēja izaicinājuma. Es teiksim izlasu Jungu un domāju, nu tik es integrēšu animusu, bet ko es savā nodabā varēšu integrēt? Tikmēr es sastopu sarežģītu cilvēku un varbūt piecu minūšu laikā iemanīšos no katastrofālas komunikācijas nonākt apgaismotā komunikācijā, i pieradināšu animusu i iemācīšos ko jaunu par citām manām reakcijām/noslēpumiem. Cilvēki ir labs veids kā trennēt visas savas teorēmas un pārliecības in real time/life, kā arī sevi negaidīti provocēt, lai atklātu jaunus sevis aspektus. Jo ja es nespēju saprasties ar jebkādu cilvēku, tad tas nav nekāds sasniegums saprasties ar tekstiem, dabu, kaķi vai vēl ko tādu, kas reti kad mani provocē padziļinātā veidā (protams ka notikumi ārpasaulē visi kaut kā provocē, bet atkal tas intensitātes jautājums).

Es laikam par to rakstīju.. ka cilvēki, gan mēs paši gan citi ir tik nezināmi, pat viltīgi (varbūt neapzināta pašapmāna rezultātā), dziļi būtība, ka tādam kosmosam grūti paņemt roku un vienkārši uzticēties. Bet cilvēka psihe ir tas ar ko mums jāstrādā, ja esam cilvēki, un ja gribam paši sevi ieraudzīt.