Patīk, ka restart iezīmē arī otru aspektu: gan saprašana, gan nesaprašana pavairo mūsu visu kopību. Dramatika vienīgi rodas aspektos, ka katram tās saprašanas un nesaprašanas ir stipri subjektīvas un, vismaz no psiholoģiskās pieejas, mēs vispār otrā varam saskatīt kā spogulī TIKAI to, kas ir mūsos pašos (tāpēc man nav ilūziju, ka kāds mūs varētu personiski saprast labāk, kā mēs paši sevi katrs). Drīzāk es to redzu kā kaut kādu kopīgu (vai abpusēju) attīstību pa spirāli, vienam otrā spoguļojoties: tas, kurš varbūt vairāk pieredzējis - saskata savu pagātni tajā, kas nepieredzējušāks konkrētajā aspektā un dod stimulus attīstībai, savukārt, otrs dod pirmajam apstiprinājumu un sava veida novērtējumu par to, ka "tiek parādīts ceļš" (p.s. ar bioloģisko vecumu tam daudzos gadījumos var būt teju nekāda korelācija).